Tas tieši šis laiks ir ļoti svarīgs, jo, raugoties no sabiedrības interešu viedokļa, pieaugušu cilvēku psiholoģiskais un fizioloģiskais raksturojums mūsu dzīvē pilda etalona funkcijas. Tieši šie etaloni tiek izmantoti, lai novērtētu novirzes (lai saprastu, vai konkrētais cilvēks ir aizkavējies procesā no nobriešanas sākuma līdz pilnīgam briedumam) un lai noteiktu cilvēka brieduma kritērijus.

Viennozīmīgi definēt briedumu ir grūti, jo (pēc šodienas priekšstatiem) cilvēka augšana, attīstība, adaptācija un viņa ar to saistītā psihiskā funkcionēšana turpinās visu dzīvi.

Ir 3 cilvēka brieduma etapi –

• bioloģiskais briedums
• sociālais briedums
• psiholoģiskais briedums

Formāli bioloģisks briedums sākas ar cilvēka spēju pildīt reproduktīvo funkciju. Sociālu briedumu saista ar viņa ekonomisku neatkarību, bet psiholoģisks briedums raksturojas ar nobriedušu (pabeigtu) cilvēka personības identitāti.

Ir skaidrs, ka šie trīs etapi laika ziņā nesakrīt. Un, turklāt, tie var arī nesakrist ar cilvēku priekšstatiem par šo jēdzienu būtību, jo katrā kultūrā to saprot citādi.

Lai raksturotu briedumu (gan fizioloģisko, gan psiholoģisko) var izmantot funkcionēšanas optimuma jēdzienu. Šī kategorija ļauj novērtēt cilvēka funkcijas pēc to realizācijas rezultātiem – jo rezultāti ir augstāki, jo augstāks ir funkcionēšanas optimums. Nenobriedusi funkcija (gan fizioloģiska, gan psiholoģiska) optimumu sasniegt nevar.  Tātad – ja kāda funkcija nav nobriedusi (nenes vajadzīgos rezultātus), tad tā vēl ir veidošanās stadijā. Un par tās pilnvērtīgu pildīšanu runāt nevar.

Loģiski, ka cilvēka brieduma etapi saistās ar viņa vecumu un to attīstību labi var izprast ņemot par palīgā vecuma sistemoģenēzes jēdzienu. Ar sistēmoģenēzi saprot secīgu (noteiktā kārtībā noritošu) procesu, kurā visā cilvēka dzīves cikla laikā (no viņa dzimšanas līdz nāvei) viņa funkcijas veidojas, mainās un pārtrauc savu darbību.

Cilvēka sistemoģenēzes procesam ir 3 periodi –

• funkcionālo sistēmu veidošanās
• organisma brieduma stāvoklis
• destrukcija (rodas novecošanas rezultātā)

Funkcionālo sistēmu veidošanās periodā notiek precīza dažādu sistēmu „sakārtošanās”, jo tās secīgi iekļaujas augošā organisma adaptācijas mehānismu un  adekvātas uzvedības nodrošināšanas procesā. Vēlāk, turpinoties briedumam, notiek funkcionālo sistēmu pilnveidošanās  – sarežģītības attīstība.

Nosacīti par cilvēka jaunību runā laika posmā no 18/20 līdz 30 gadiem. Tieši šajā laikā veidojas –

• patstāvība un atbildība par savu rīcību
• spēja pieņemt lēmumus, kas ir balstīti uz dzīves jēgas izpratni
• pasaules izpratnes orientieru nostiprināšanās
• dzīves perspektīvu un mērķu nostabilizēšanās
• noturīgas izpratnes par pasaules uzbūvi veidošanās un tml.

Agrai jaunībai ir raksturīgs cilvēka maņu absolūtā un relatīvā jūtīguma optimums, lielāks emocionāls plastiskums un sarežģītu psiholoģisku iemaņu „pārslēgšanās”. Tieši šajā laikā ir vislielākais operatīvās atmiņas ātrums, spēja uz uzmanības pārslēgšanos un maksimāls verbāli-loģisku uzdevumu risināšanas ātrums. Tātad jaunībā labi funkcionē ātrums, bet apjoma ziņā uztveres un reakciju maksimums tiek sasniegts ap 30 gadiem.

Šo vecumu ir pieņemts uzskatīt par vieglprātīgu, kaprīzu, pat amorālu. Paši jaunie cilvēki šo vecumu bieži vien uztver kā pārejas vecumu, jo viņi domā, ka šis dzīves posms ir uztveram kā „proves variants” jo -

• tas ir savdabīgs dzīves avanss nākotnei
• tajā ir likumīgas „tiesības uz kļūdu”
• tajā ir tiesības daudz ko nesaprast

Šādas attieksmes rezultātā jaunie cilvēki parasti sev neizvirza augstas prasības. Tieši otrādi, tās reizēm ir pat pazeminātas. Viņiem ir neattīstīta atbildības sajūta par sevi un savu rīcību un, galvenokārt, – absolūta nevēlēšanās uzņemties atbildību par citiem cilvēkiem (visbiežāk, par savu seksuālo partneri un bērniem). Tāds „jaunatnes modelis” raksturojas ar tipiskām rakstura īpašībām – pretrunīgumu un ambivalenci. To mēdz saukt arī par „īslaicīgo” vai „brieduma gaidīšanas” raksturu.

Šobrīd sabiedriskā doma par jaunību runā reizēm pat līdz 40 gadu vecumam. Tā rezultātā pret vīrieti pēc 30 gadiem mēs esam sākuši attiekties kā pret „jauno cilvēku”, pēc 40 gadiem – kā pret „jauno dzejnieku” pēc četrdesmit un pēc 50 gadiem – kā pret „jauno režisoru”. Kaut gan cilvēka dzīvē tieši periodam no 18/20 līdz 30 gadiem vajadzētu pievērst vislielāko uzmanību, jo cilvēka dzīvē tas ir viens no produktīvākajiem (ja ne visproduktīvākais)  periods, kurš ir piepildīts ar dziļu (ja ne visdziļāko) jēgu.

Periods, kurā cilvēks no bērna kļūst par pieaugušu (adolescence) var ilgt no 10/12 līdz 23/25 gadiem. Nevelti jaunību bieži sauc par agrīno pieaugšanas periodu, tādējādi uzsverot tās divējādo dabu – jaunajam cilvēkam ir visas tiesības dzīvot pieaugušā dzīvi (par kuru jaunība tik ļoti cīnās), taču šis jaunais cilvēks pieaugušo cilvēku dzīvē visai reti spēj būt adekvāts (piemērots, adaptēts) un realizēt sevi.

Visspilgtākais piemērs ir agrīnas laulības, kad cilvēki grib dzīvot kopā, bet nespēj šo dzīvi nodrošināt. Cits piemērs saistīts ar profesionālo darbību – jaunie cilvēki grib „taisīt revolūciju”, visu lauzt un mainīt, kaut gan viņiem nav pietiekamu zināšanu un pieredzes. Neatbilstība vēlmēm un iespējām rodas no tā, ka, sākot strādāt, jaunie cilvēki vēl ilgu laiku ir spiesti samierināties ar mācekļa (skolnieka) lomu, tieši no kuras viņi tik ļoti ir gribējuši izrauties.

Šo duālo fenomenu vēl vairāk pastiprina cita jauniem cilvēkiem raksturīga īpašība – infantilisms, kas raksturojas ar to, ka, pieaugot, cilvēks saglabā bērniem un pusaudžiem raksturīgas īpašības. Runa neiet par to, ka cilvēks ir saglabājis bērnībai raksturīgo jūtu svaigumu, ir vienkāršs un atklāts. Runa iet par tik izplatīto vēlmi dzīvot uz citu rēķina, – runa iet par sociālo, morālo un pilsonisko attīstītības aizturi. Par problēmu tas kļūst tad, kad nostabilizējas cilvēka raksturā un kļūst par viņa dzīves pozīciju. Tad jauniešu infantilisms ir pārvērties par sociālu parādību ar visām no tā izrietošām sekām.

Runājot par cilvēka briedumu, nepieciešams atcerēties tādu fenomenu kā attīstības heterohronisma likums, saskaņā ar kuru dažādas personības puses attīstās nevienmērīgi un ne vienlaicīgi.

Problēma slēpjas tur, ka cilvēkam laika ziņā nevienmērīgi veidojas 3 attīstības pozīcijas – intelektuālā, dzimuma (reproduktīvā) un sociālā. Respektīvi cilvēks kā indivīds (bioloģiskā brieduma funkcija), cilvēks kā personība (pilsoniskais briedums) un cilvēks kā darba un apziņas subjekts (mentālais briedums un darbaspējas) attīstās nevienmērīgi.  Kaut gan jaunībā kādā no šiem aspektiem ir raksturīgi „izrāvieni”, tomēr jāatceras, ka cilvēks nevar funkcionēt pilnvērtīgi, ja ir attīstījusies tikai kāda no šīm šķautnēm – cilvēka pilnvērtīgai funkcionēšanai nepieciešama arī pilnvērtīga visu šo 3 aspektu funkcionēšana. Turklāt nemaz tik reti nav gadījumi, kad kāda no šīm funkcijām tā arī līdz galam neattīstās. Faktiski ir tā, ka no sākuma cilvēka sevis kā personības izjūta ir iekšēja, pēc tam tā stabilizējas un iegūst noteiktas īpašības, kas redzamas raksturā.

Sākoties briedumam, tas iekšēji tiek uztverts kā kaut kas pozitīvs. Cilvēks pārstāj just „iekšējo laicīgumu”, apzināti sāk būvēt nākotnes plānus, orientējas uz pieauguša cilvēka perspektīvu kopumā, nevis tikai uz tuvākajiem plāniem un virspusējām vērtībām. Visās viņa dzīves sfērās (profesionālajā, emocionālajā, personīgajā, sociālajā) ir jūtama izteikta vēlme pēc pašrealizācijas, pēc personības ekspansijas. Briedums no cilvēka prasa viņa radošo spēku attīstību. Visbiežāk „uz āru” šīs tieksmes vispirms izpaužas profesijas izvēles un karjeras veidošanas jomā.

Tradicionāli vīriešiem brieduma galvenais uzdevums būtu izvēlēties profesiju un tikt skaidrībā ar savas dzīves modeli. Sievietēm priekšplānā izvirzītos atbildības sajūta par to, kādu viņas veidos savu apkārtni – partneris, bērni, ģimene un tml., kaut gan šodienas sievietei noteikti jādomā par profesiju un karjeru.

Ja šo problēmu risināšana kavējas un/vai tas rada iekšēju nemieru, tad cilvēks to pārdzīvo kā neskaidru deficītu, kā kaut kā trūkumu un no šīs mokošās sajūtas viņš cenšas visiem spēkiem tikt vaļā.

Lai brieduma periodā cilvēks varētu izstrādāt savu individuālo dzīves stilu viņam nepieciešams -

• meklēt partneri
• atdalīties no vecākiem
• iegūt profesiju
• uzsākt savu personīgo un profesionālo dzīvi

Dzīves jēga un tās meklēšana ir viena no svarīgākajām kategorijām ar kurām aizraujas jaunība. Ar „dzīves jēgu” tiek saprasta iekšējā motivācija, kad cilvēkam pašam savas darbības ir svarīgas, kad viņš savu dzīvi saprot kā kaut ko nedalāmu un pārdzīvo kā kaut ko vērtīgu un veselu. Parasti par šīm sajūtām saka, ka tas nozīmē „būt pašam”, „pašrealizēties”, „apzināties sevi kā vērtību”. Daudzējādā ziņā cilvēka dzīves jēga un tās meklējumi ir orientēti ne tikai uz sevi, bet arī uz citiem cilvēkiem.

Tieši jaunībā pirmo reizi tiek izstrādāta dzīves stratēģija, kas balstās uz

• refeleksiju
• savu individuālo spēju apzināšanās un salīdzināšana ar citiem cilvēkiem
• statusa, vecuma un individuālo spēju salīdzināšana ar sabiedrības prasībām

Dzīves ceļš, ko cilvēks brieduma periodā sev izvēlas, nav vienkāršs saraksts ar to, ko viņš grib, bet gan iekšēja apziņa ar par to, ko viņš var un ko viņš no tā iegūs.

Brieduma laikā dzīves stratēģijas var būt dažādas. Viens cilvēks tiecas uzreiz  nospraust savu dzīves līniju, saskatīt profesionālo perspektīvu un cenšas noteikti un mērķtiecīgi to realizēt. Kāds cits dod priekšroku iespējai sevi izmēģināt dažādās sfērās, „uzzīmē” sev dažādas dzīves perspektīvas un tikai tad izvēlas, kura būs galējā. Viens cilvēks savu dzīvi saista tikai un vienīgi ar „aizmugures” esamību – viņš cenšas pēc iespējas ilgāk neatrauties no vecākiem vai arī cenšas uzreiz atrisināt ģimenes izveidošanas un bērnu jautājumu. Bet cits, tieši otrādi, – grib ilgāk saglabāt brīvību, lai dzīves sākumā pašapliecinātos, paskatītos pasauli, nostātos uz kājām un tml. Jebkurā gadījumā šīs nostādnes redzamas jau jaunībā vai pat pusaudža vecumā. Viens cilvēks tiecas pēc sociālā brieduma (karjera, darbs, utt.), cits – pēc iespējas jebkādā veidā izpausties (draugi, ģimene, interesanta laika pavadīšana) un vēl kāds cits – pēc radošas izpausmes (gleznošana, mūzika).

Brieduma veidošanās periodā dzīves stratēģija nozīmē cilvēka vēlmi izpausties tā, kā viņš sevi jūt. Nobriedis cilvēks saprot, ka dzīves māksla ir ne tikai dabūt to, ko grib un darīt to, kas patīk, bet arī attīstība, rēķināšanās ar citiem un tml. vērtības.

Šī sajūta, savukārt, mazina vēlmi līdzināties citiem un nodala cilvēku no bara. Kaut gan daudziem cilvēkiem visu dzīvi saglabājas tieksme dzīvot pēc svešiem standartiem (tā tiek uztverta par dzīves normu) un tas viņus visbiežāk  mudina uz neadekvātu rīcību. Nobriedis cilvēks spēj pieņemt savu individualitāti, pamatojoties uz ko viņam veidojas savs vērtību mērs, dzīves principi un tml. Kaut gan, protams, liela daļa morālo un sociālo vērtību nav cilvēka paša radītas, bet tiek pieņemtas kā sabiedrības sociālā un kultūras pieredze, nobriedis cilvēks tomēr spēj tās adaptēt attiecībā pats pret sevi, tādējādi rodot savai dzīvē piepildījumu.

Pretēji vispārpieņemtajam viedoklim, jaunībai, neskatoties uz tās neordināro attieksmi pret pasauli, ir raksturīga tieksme pēc garīgām vērtībām. Problēma sākas tad, kad jaunam cilvēkam nav objektīvu apstākļu dzīves līmeņa nodrošināšanai (vecāki ir dzērāji, ir neatrisināmas materiālās problēmas utt.) Taču jaunībā cilvēks tik un tā dzīvo ar apziņu, ka viņš pats var veidot savu dzīvi, tāpēc jaunais cilvēks visiem spēkiem cenšas pastrādāt jebko, lai tikai tiktu projām no ienīstās vides. Diemžēl, rezultāts ir tāds, ka visbiežāk tiek pastrādātas asociālas vai pretlikumīgas darbības.

Bieži vien vēlme mainīties izpaužas kā krasas darbības – aizbraukšana, dzīvesveida maiņa un tml., psihologi to sauc par jaunības krīzi. Daudz ko nosaka arī laiks, kurā mēs dzīvojam. Piemēram, viduslaikos karjeras veidošanas posms bija ilgs, jaunais cilvēks staigāja no meistara pie meistara, un pagāja ilgs laiks, līdz viņš sāka darboties patstāvīgi. Tagad „iešūpošanās” laika nav, viss notiek tik ātri, ka cilvēkam nav pārejas perioda, viņam ir tikai viens ceļš – „jālauž” vecais un „jāmetas” jaunajā. Visbiežāk tas beidzas ar to, ka dzīve ik pa laikam jāsāk „no nulles”.

Ja cilvēkam (it īpaši jaunībā) neviens nav autoritāte, ja viņam nav svētuma, ideālu un dzīves normu (nevis ētisko, bet morālo normu), tad šim cilvēkam neveidojas nepieciešamība pēc morālas pašregulācijas – t.i., nav sirdsapziņas. Jo situācijās, kad cilvēku vairs neviens nekontrolē, kad viņam nav neviena uz ko novelt atbildību par sevi, cilvēks bez morālas pašregulācijas atbildēt par sevi nespēj.

Pieaugot cilvēkam vajadzētu mainīties – vajadzētu dziļāk saprast cilvēka dzīves likumus, savu vietu dzīvē, nospraust dzīves mērķus un būt aktīvam to sasniegšanā. Diemžēl, bieži vien tas viss cilvēka dzīvē nav viņa attīstības rezultāts, bet gan piekāpšanās noteiktiem apstākļiem.

Ja cilvēks pats ir spiests piekāpties vai pie kādiem noteiktiem apstākļiem dara to labprātīgi, viņš sašaurina savu pašrealizācijas ceļu. Cilvēka darbībām nav veseluma, zūd iekšējais gribas izpausmes plāns, un viņa dzīve tiek pakārtota tam to, lai noturētu jau esošo – ēdienu, dzērienu, paziņu loku un tml. Līdz ar to apstājas cilvēka attīstība un jo ātrāk apstājas viņa attīstība, jo asociālāks cilvēks ir.

Cilvēka attīstības (it īpaši jaunībā) galvenais drauds ir eksistenciālais monotonisms – dzīve kurā nekas nenotiek, apstājusies dzīve. Tā sākas personības degradācija, kura sākumā var noritēt cilvēkam pašam priekš sevis nemanāmās formās. Ar laiku –

• pazeminās vai zūd jebkāda pozitīva un konstruktīva motivācija
• rodas tikai negatīvas emocijas
• vienaldzības un garlaicīguma sajūta
• pazeminās vai zūd intelektuālās vajadzības
• intelektuālās vajadzības izstumj tukši spriedelējumi, banalitāte, tenkas, intrigas, neapmierinātība ar dzīvi, skaudība, nepamatotas ambīcijas, un pretenzijas tikai pret apkārtējiem
• personības degradācija noved arī pie straujas fiziskas novecošanas (cilvēki ar neandertālieša sejas pantiem un ķermeni)

Brieduma procesā liela nozīme ir cilvēka pašsajūtai un viņa iekšējai dvēseles dzīvei, kas iegūt izteiktas personīgas formas. Cilvēkam rodas jaunas kvalitātes interese pašam par sevi, turklāt ne tikai par savi kā par personību, bet arī par eksistenciāliem jautājumiem. Cilvēks sevi iepazīst kā pabeigtu, vienotu veselu „konstrukciju”. Tas ir lēciens psihiskajā attīstībā, tas iziet ārpus tikai bioloģisko sajūtu robežām, tā ir vēlme redzēt sevi pašu attīstībā. Šajā periodā cilvēkam rodas iekšēja vajadzība mācīties un kontaktēties ar gudrākiem cilvēkiem. Jāpiezīmē, ka sievietēm šie procesi sākas ātrāk.

Brieduma perioda psiholoģiskais saturs ir sekojošs -

• vajadzība organizēt savu dzīvi
• vajadzība nevis pēc īslaicīga partnera, bet pēc ilgstošām attiecībām
• profesijas apgūšana un karjeras uzsākšana
• vajadzība pēc tuvas draudzības ar citiem cilvēkiem
• referento grupu atzīšana

Lai saplūstu ar citiem, brieduma periodā cilvēkam ir pilnībā jātiek skaidrībā ar savas uzvedības modeli. Šajā periodā viņa ķermenis un personība (Ego), esot pilnīgi erogēno zonu saimnieki, jau spēj pārvarēt bailes pazaudēt savu „Es” situācijās, kad ir jārēķinās ar citiem cilvēkiem.  Šajā periodā cilvēks vēl nebaidās no zaudējumiem un viņš ir gatavs savu identitāti „samaisīt kopā” ar citu cilvēku identitāti.

Ja tas ir noticis, tad jaunais cilvēks psiholoģiski ir gatavs fiziskai tuvībai. Viņš ir spējīgs sadarboties ar citām sociālām grupām, viņam ir pietiekami daudz ētisko spēku un viņš ir spējīgs uz kompromisiem un upuriem.

Taču fiziska un emocionāla tuvība ar otru cilvēku vienmēr rada problēmas un pārdzīvojumus. Ja cilvēks cenšas izvairīties no pārdzīvojumiem, ko noteikti rada tuvība ar otru cilvēku, viņš jūtas ļoti vientuļš. Taču šīs vientulības sajūtas rezultātā viņš turpina norobežoties vēl vairāk, līdz tuvība ar otru cilvēku vairs nav iespējama principā.  Vajadzības pēc tuvības vietā viņam rodas vien vēlme saglabāt un pagarināt distanci, nelaist citus savā iekšējā pasaulē, savā psiholoģiskajā teritorijā. Pamatojoties uz šādu „iekšējo klimatu” cilvēkam jau jaunībā var veidoties personības izmaiņas un psihopātijas, kas galu galā kļūst par viņa personības īpašībām ar visām no tā izrietošajām sekām.

Pārvarēt visas šīs negatīvās personības neadekvāta brieduma puses palīdz tikai mīlestība. Protams, ka mīlestībai ir daudz dažādu izpausmju, taču visoptimālākajā veidā tā ir orientēta tikai uz otru cilvēku, nevis uz sevi.

Nenobriedušai personībai ir raksturīga tieksme pēc erotiskas mīlestības, taču mēs aizmirstam, ka erotiska mīlestība pēc savas būtības ir izņēmums, nevis likumsakarība, tāpēc arī erotiskā mīlestība ir vismānīgākais no mīlestības veidiem. Jaunībā seksuālās attiecībās cilvēks tikai tāpēc, ka atrodas pats savas identitātes meklējumos. Ja šāda attieksme pret mīlestību ieilgst, cilvēks psiholoģiski joprojām ir nenobriedis.

Nenobriedusi mīlestība seko principam – es mīlu, tāpēc, ka mīl mani. Nenobriedusi mīlestība saka, – es tevi mīlu tāpēc, ka tu man esi vajadzīgs. Nobriedusi mīlestība saka – tu man esi vajadzīgs, jo es tevi mīlu. Psiholoģiski nenobrieduši cilvēki mīlestību saista tikai ar savu izvēlēto mīlas objektu, nevis ar savu spēju mīlēt.

Psiholoģiski nobriedis cilvēks spēj  apjaust tādas mīlestības puses kā -

• atbildības sajūta
• rūpes par otru cilvēku
• savstarpēja cieņa
• otra cilvēka iepazīšana
• vēlme palīdzēt otram cilvēkam
• spēja pārdzīvot mātes/ tēva mīlestības jūtas
• sajūta, ka dzīvot ir jauki
• sevis mīlēšana nevis kā Freida narcisisms vai egoisms, bet sevis sargāšana, tāpēc, ka no tevis ir atkarīgi citi cilvēki
• saudzīga attieksme pret laimes sajūtu, brīvību, veselību, attīstību, jo no tā ir atkarīga otra cilvēka labklājība
• savas un citu cilvēku dzīves cienīšana

Psiholoģiski nobrieduši cilvēki saprot, ka ģimenes dzīve tiek veidota un tā neizaug no seksuālām attiecībām. Ka ģimeni veido ne tik daudz attiecības „vīrietis – sieviete”, cik attiecības „vecāki – bērni”.

Lai ģimene varētu normāli funkcionēt, ir nepieciešama gan saderība daudzās dzīves sfērās, gan arī attiecību praktiskā ētika. Ģimene nozīmē spēju radīt psiholoģiski (eksistenciāli) komfortablu telpu, kura ir pasargāta no atsvešināšanās.

Laulības ar psiholoģiski nenobriedušu cilvēku gan viņu pašu, gan dzīvesbiedru ātri vien noved pie

• ilūziju zaudēšanas
• romantisma zaudēšanas
• atskārsmes, ka dzīves uzskati ne tikai nesakrīt, bet neviens arī negatavojas tos „pieslīpēt”
• sākas konflikti par pozīcijām un vērtībām
• tiek demonstrētas negatīvas emocijas
• notiek spekulācija ar jūtām un manipulācija ar otru cilvēku
• ir vērojama nespēja pielāgoties jaunām sociālām lomām (būt vīram tēvam, mātei sievai un tml.)

Ir novērojama t.s. brieduma specifika. Parasti jaunie cilvēki tiek plosīti starp mātes/ tēva un vīra/sievas lomām un nepieciešamību būt ārpus mājas, veidojot karjeru un pelnot naudu. Šajā laikā viņiem ir jārisina īpaši grūts uzdevums – jāspēj noteikt prioritātes.

Šis prioritāšu noteikšanas process vistiešākā veidā ietekmē arī nākamās paaudzes. Bērnam māte/tēvs ir ne tikai noteikti sociāli institūti, bet arī noteiktu eksistenciālu vērtību un uzvedības normu sabiedrībā nesēji. Ja līdz bērna dzimšanai cilvēks var dzīvot kā viņš grib, tad pēc bērna piedzimšanas vecāku pienākums ir rādīt bērnam noteiktu dzīves modeli. Taču, lai dzīves modeli noformulētu bērnam, vecākiem vispirms tas ir jāizveido pašiem priekš sevis. Tātad ideālā variantā ar bērna piedzimšanu vajadzētu augt arī pats cilvēks. Toties ja cilvēks ir emocionāli nenobriedis, par kvalitatīvu vecāku viņu uzskatīt nevar.

Ir jēdziens, ko psihologs Štainers sauc par saprātīgas dvēseles attīstību. Tas nozīmē, ka (pārsvarā pēc 28 gadu vecuma) cilvēkā emocionālo pakāpeniski nomaina racionālais, kad visu (vai gandrīz visu) nosaka intelekts. Protams, ka cilvēka uzvedībā ir arī ekspansija, tomēr pārsvarā viņa rīcību nosaka saprātīgums un analītiskums. Šajā vecumā cilvēkam veidojas tā sauktais teorētiskais intelekts un viņam ir jāprot –

• analizēt
• apkopot
• interpretēt
• prognozēt
• diskutēt
• paskaidrot

Ap 30 gadiem cilvēks visu savu jaunības enerģiju ir it kā akumulējis nākamajam dzīves posmam un psiholoģiski nobriedušam cilvēks ir jābūt spējīgam –

• pašam sevi kritiski novērtēt
• saprast, ko viņš var un ko nevar
• saprast, kas viņam padodas viegli, kas ar grūtībām un kas nepadodas vispār
• apzināti prognozēt dzīves periodu, nospraust mērķus un doties to virzienā
• sasniegt iekšējo līdzsvaru un dzīvot iekšējā pārliecībā, ka ar grūtībām viņš pats ir spējīgs tikt galā
• apzināties darba nozīmi dzīvē
• sajust aktīvu nepieciešamību kaut ko darīt (šīs darbības raksturu un veidu nosaka cilvēka  dzīves vajadzības un vērtības)
• saprast savu unikalitāti un saprast, ka – „te esmu es, bet tur ir pasaule, kuru es varu pakļaut, iekarot, izmainīt vai arī, pats sev par ļaunu, nedarīt to un baidīties no dzīves realitātes”.

Secinājums ir tāds, ka ap 30 – 35 gadiem oficiālais jaunības periods ir beidzies un par cilvēku vairs nevajadzētu un nevar runāt kā par jauno zinātnieku, topošo rakstnieku, jauno speciālistu, jaunlaulāto, jauno tēvu … Viņš vai nu ir psiholoģiski nobriedis vai nav un tikai izejot no šī pieņēmuma vajadzētu būvēt attiecības ar viņu.

Ja mēs runājam par secinājumiem vispār, nedrīkst aizmirst, ka psiholoģijā un socioloģijā vienmēr tiek pētīti tie cilvēki, kuri labprāt un aktīvi piekrīt būt kaut kāda eksperimenta dalībnieki. Tātad – tautas labākā daļa. Bet pārējos, tos sarežģītākos, pēta maz vai nemaz, līdz ar to reālajā dzīvē pārsteigumu var būt daudz vairāk.

Diez vai dienā, kad Normunds Uzulēns noskrēja pusmaratonu, viņam prātā bija doma par iestāšanos Profesionālo Dziednieku līgā un dziednieka sertifikāta iegūšanu. Todien viņš pats nespēja tam noticēt, ka savos piecdesmit trijos gados aiz muguras ir atstājis divreiz jaunākus cilvēkus. Normunds brīnījās un priecājās vienlaikus, jo pirms nepilna gada knapi pats kustējās, bet apkārt viss juka un bruka.

Dziednieka sertifikāts nu ir rokā, bet prātā doma, ka paša pieredzētais var būt tablete daudziem, kā tikt laukā no it kā bezcerīgas situācijas.

Jūs nupat veiksmīgi piedalījāties pusmaratona (21 km) skrējienā, skrienat arī garās distances. Cik sen ar to nodarbojaties?

Pusmaratonu nupat noskrēju pirmo reizi. Sapratu, ka varu vēl tālāk un labāk. Sporta sacensībās sāku piedalīties, lai pierādītu sev un citiem, ka cilvēku var sakārtot, ka organisms spēj atjaunoties arī manos gados, kā arī, ka var uzrādīt ļoti labus rezultātus.

Vai ar sportu nodarbojaties visu dzīvi?

Nē, tikai līdz divdesmit gadiem. Pēc tam pievērsos karjerai. Absolvēju RTU. Pēdējais amats bija direktora vietnieks tekstilkombinātā ”Astotais marts.” Lasīju lekcijas Politehniskā institūtā. Laiki mainījās un nācās domāt par papildienākumiem. Esmu pinis pat grozus, visādi mēģināju izgrozīties. Lai gan alga un papildienākumi sastādīja lielu summu, bet ne tik, lai varētu uzturēt un izskolot sešus bērnus. Sieva atguva īpašumu, mēs to palielinājām un pārcēlāmies uz dzīvi laukos. Kļuvu par zemnieku.

Jūs esat sešu bērnu tēvs.! Vai viegli mūsdienās izaudzināt tik daudz bērnus?

Vecākā meita ir no pirmās laulības. Tur paldies jāsaka manai pirmajai sievai. Audzinot otrā laulībā dzimušos bērnus, es nevaru lielīties, ka vienmēr viss bijis kārtībā, bērni ir bērni. Šur tur ir bijis jābūt nežēlīgam, jo, lai uzturētu lielu zemnieku saimniecību un ģimeni, visiem ir daudz jāstrādā un bieži vien uz piespiešanas robežas. Tagad jau viņi ir lieli –gudri, talantīgi, atraduši dzīvē savu vietu.

Kā bija veidot zemnieku saimniecību bez iepriekšējām zināšanām un papildus kapitāla?

Draugs, kurš par kolhoza priekšsēdētāju bija nostrādājis divdesmit gadus, mani mēģināja atrunāt, bet pēc diviem gadiem, ieraugot paveikto, spēja tikai pateikt: ”Tas ir stulbuma efekts, kad cilvēks daudz ko izdara, jo nezina, ka to izdarīt nevar.”

Ceļu pie dziedniecības cilvēks parasti meklē tad, kad ne viss dzīvē ir tā kā gribētos. Kas notika?

Pirms sešiem gadiem man radās pamatīgas veselības problēmas. Svars pieauga līdz simts trīsdesmit kilogramiem, vakaros pampa kājas, parādījās daudz augoņi. Protams, ka zuda darba spējas. Ja pa dienu nevar izzāģēt vairāk kā četras bāciņas, tas ir rādītājs. Pirms tam zāģēšanai bez īpašas piepūles varēju iztērēt septiņas, astoņas degvielas bākas.

Kā tas var būt, ja fiziski daudz strādā, ēd veselīgu pārtiku, daudz kustas un pēkšņi visādas likstas piemetas? Tam noteikti bija cēloņi.

Pamatā noteikti bija visi stresi, nezināšana kā pareizi ēst un kā pareizi spēlēt uz tā instrumenta ar nosaukumu Cilvēks. Visa tā rezultātā sākās izmaiņas vielmaiņā. Sports arī bija nolikts maliņā, lai gan bija zirgs izjādēm, ledusjahta, tik ar to laiku un apņēmību tā švakāk, turklāt tās nebija sacensības, kurās tiecas pēc rezultātiem.

Es sapratu, ka labi nav. Tajā laikā brālēns izgāja četru dienu NLP semināru un jau pirmajā dienā iemanījās pastaigāties par karstām oglēm. Man šo četri simti latu nebija. Sāku studēt literatūru. Nonācu pie secinājuma, ka lai sasniegtu jebkurā nozarē labus rezultātus, atbilstoši ieliktai ģenētiskai programmai, ir jādara tas, ko darījuši cilvēki, kuriem jau šie rezultāti ir.

Iemācījos NLP, kurai jābūt līdzsvarā ar meditāciju, jo Mērķu uzstādīšana tikai pati par sevi var iedzīt galīgā žurku skrējienā, tādējādi panākot pretēju rezultātu. Ļoti labi šīs lietas Latvijā kārto ārsts Igors Kudrjavcevs.

Iepazinos ar Pola Brega badošanās sistēmu, Kacudzo Niši atveseļošanās programmu. Visu darīju pašmācības ceļā, bet sasniedzu tikai nelielus uzlabojumus.

Meklēju palīdzību, nonācu pie Aigara Kiršfelda, kurš ar Folla aparātu konstatēja, ka organisma funkcijas ir ļoti bojātas: aknas, nieres, sirds… Viņš nozīmēja vitamīnu lietošanas kursu, uztura bagātinātājus. Divu nedēļu laikā bija tāds efekts, ka varu lidot. Sportists saprot, kad viņš sāk atgūt bijušo formu pēc tam, kad ir bijis galīgs nespēks. Pārņem liels prieks, ja ar riteni var uzbraukt jebkurā kalnā un strādāt nenoguris. Svara korekcijas nāca pāris mēnešu laikā, divu mēnešu laikā nometu trīsdesmit kilogramus svara, bet pašsajūta izmainījās daudz ātrāk. Nekāda badošanās tās tiešajā izpratnē: neēst vispār, nebija. Laukos, fizisku darbu darot, tas nemaz nebūtu iespējams. Pareizi sakārtojās vielmaiņa.

Tik vienkārši? Neticu…

Viena pati metode (piem., Folla) neko nedod. Ir jāizveido piemērota sistēma, kurā ietilpst arī sakarīga domāšana. Pamatformula, ko es priekš sevis esmu izveidojis ir, ka visi cilvēki ir labi. Studēju Valēriju Siņeļņikovu, Lūli Vilmu. Sapratu, ka katru slimību izraisa kādas negatīvas emocijas, bet, ja izdodas pieņemt, ka visi cilvēki ir labi un arī es pats esmu labs, ka nav jādusmojas ne uz sevi, ne citiem, domāšana daudz maz sakārtojas. Kopā saliekot iepriekš minēto un daudz cita, izveidojās sistēma, kura ar katru dienu uzlaboja manu veselību, attieksmi pret dzīvi, pret sevi pašu. Ja cilvēks spēj nonākt ar sevi līdzsvarā un ir laimīgs visās jomās, viņam zūd vēlme, pat iespēja nodarīt kādam pāri.

Tikko biju apguvis organisma sakārtošanas pamatus, radās vēlme aizrādīt citiem, jo redzēju un sajutu viņu problēmas. Dikti vēlējos ko ieteikt, pamācīt. Braucu grāvī, sabojāju pat attiecības ar cilvēkiem.

Ļaunākais ir redzēt tuvinieku zaudējumus, viņu nesaprašanu, ka var palīdzēt. Sajūta, ka tu vari un reizē nevari viņam palīdzēt, ja viņš to nevēlas, nav patīkama. Tagad esmu sapratis: ”Ja neprasa –nedari, bet, ja lūdz, – lūgumu izpildi.” Nedomāju, ka esmu šajā pasaulē tāpēc, lai glābtu visus nelaimīgos, ja viņi to nemaz nevēlas.

Es redzu vīriešus ar lieliem vēderiem, zinu, ka lielākai daļai ir sabojāta hormonālā sistēma, zarnu darbības traucējumi, jo pašam viss tas bija, bet klusēju. Zinu arī, kas ar viņiem notiks tālāk…

Kas vēl ietilpst jūsu programmā?

Elpošana. Lielākā daļa elpo nepareizi-tikai ar plaušu augšējo daļu. It sevišķi ar runāšanu tas tiek sabojāts. Pareiza ir pilnā elpošana, lai visas alveolas darbotos. Pareizi māk elpot dziedātāji. Man pagāja nedēļa, kamēr es to apguvu. Tā ir vesela zinātne, kuru vienā rakstā nav aprakstāma.

Pareiza šķidruma lietošana: nedzert neko klāt pie ēdiena. Tam ir savs medicīnisks skaidrojums, kuru cilvēki lielāko tiesu nezina. Pareizi ir dzert šķidrumus, kuri temperatūras ziņā daudz neatšķiras no ķermeņa temperatūras. Ļoti auksts vai karsts dzēriens rada organismā stresu.

Liela nozīme ir pareizai ēšanai: nevajag neko sarežģīt. Jo vienkāršāk ēdam, jo labāk. Puskilogramam svaigu dārzeņu vajadzētu apēst katru dienu. Augļi jāēd pirmie, gaļa pēdējā. Ja pēc īstām pusdienām virsū uzēdīsim meloni, pēc divdesmit minūtēm tā sāks rūgt, jo netiks tur, kur tai jātiek. Secība ir ļoti svarīga.

Fiziskām aktivitātēm arī jābūt pareizām. Pašlaik mācos vingrot pie olimpiskās vienības trenera Alvja Stankēviča.

Jums bija simts trīsdesmit kilogrami, sapampušas kājas, sirds nespēja un nespēks kā tāds. Vai maz šādā stāvoklī ir iespējams uzsākt fiziskās aktivitātes un ar ko sākt?

Jāsāk ir ar aerobo slodzi. Tas nozīmē, ka pulss nedrīkst pārsniegt simts divdesmit sitienus. Jāuztrenē sirds priekškambari. Organisms jūtas komfortabli, ja tas šūnu līmenī ir apgādāts ar skābekli un barības vielām. Tātad –jābūt normālam asinsspiedienam.

Veselības zelta likums ir, ka jābūt kārtībā mugurkaulam: pareiza guļas vieta bez āderēm, vingrojumi mugurkaulam.

Divu gadu laikā jūs sasniedzāt tik ideālu savu fizisko stāvokli. Man prieks par jums!

Paldies. Man savukārt prieks, ka manis izstrādātā metode darbojas, esmu to ar sevi pierādījis. Kā liecinieces ir fotogrāfijas: pirms un pēc. Esmu pārliecināts, ka cilvēks, ja grib, spēj atjaunoties un atgriezties atpakaļ savā vislabākajā formā.

Esmu atgriezies savā profesionālajā sporta veidā –burāšanā. Jaunībā burāšanā biju Latvijas čempions. Tagad, pēc vairāk kā trīsdesmit gadiem esmu atsācis piedalīties regatēs. Tās kapteinis Vladimirs Smoļakovs mani uzaicināja komandā, jo zināja, ka esmu atguvis sportisko formu, kā arī tāpēc, ka Latvijā profesionāļu šajā jomā ir maz. Arī tas ir pierādījums. Esmu izbraucis trīs regates.

Nenoliedzami, jūs esat piemērs un liecinieks, ko cilvēks spēj ar sevi izdarīt. Tagad esat gatavs savas metodes nodot tālāk. Kas jūsuprāt ir pats galvenais metodē?

Manuprāt augstākā pilotāža ir, ja visu organismam vajadzīgo iedod ar pārtiku. Mīnuss ir tas, ka pie mums pārtika ne visu vajadzīgo satur. Izzinot kādas tieši vielas katram konkrētam cilvēkam ir vajadzīgas, rezultāti ir lieliski. Strādājot ar sportistiem, esmu secinājis, ka viņiem nepieciešams ir bors. Boru var iedot ar man nezināmu tableti, kā arī apēdot piecdesmit gramus melnās plūmes. Selēnu arī var uzņemt gan ar tableti, gan pieciem brazīļu riekstiem.

Pareizi sabalansējot ēdienkarti, ēdot daudzveidīgi, bet lietojot indivīdam nepieciešamās īpašas vielas, organisma reakcija labā nozīmē ir pārsteidzoša.

Kā ienāca prātā doma stāties dziednieku rindās, iegūt sertifikātu?

Iesākumā bija milzīgs prieks pašam par sevi fiziskā ziņā. Tad nāca gandarījums par paša izstrādāto programmu, kuras lietderību pierādīja tuvinieki, draugi un paziņas. Manā praksē ir bijuši smagu problēmu atrisinājumi.

Tā radās ticība, ka es to varu un vēlme palīdzēt citiem. Rezultāti iedvesmo! Tālākais ceļš vairāk saistīts ar pārliecību, ka sava darbība ir jālegalizē, nodokļi jāmaksā, kā arī jāatbild par savu darbību. Meklēju ceļu, kur to var izdarīt un par labāko variantu izvēlējos Profesionālo Dziednieku līgu, kurā sertifikācijas komisiju iepazīstināju ar savu programmu, pieredzi, atbildēju uz jautājumiem un ieguvu sertifikātu.

Izsaku pateicību Līgas dibinātājam un vadītājam Oskaram Peipiņam par man dotajām iespējām!

Lai jums veicas un tiem cilvēkiem, kuri izmantos jūsu metodi veselības nostiprināšanā vai atgūšanā!

Ieva Ramane

Lielos vilcienos mūsu veselība ir atkarīga no 4 faktoriem –

• ģenētika (10%)
• ekoloģija (5-10%)
• veselības aizsardzības organizācija valstī (5-10%)
• dzīvesveids (75-80%)

Dzīvesveids ir katra konkrēta cilvēka dzīves modelis. Hipokrāts ir teicis, ka „visas organisma daļas veido apli un tāpēc katra daļa ir gan sākums, gan gals”. Droši var teikt, ka veselīgs dzīvesveids ir saprātīgas uzvedības modelis, kas nodrošina cilvēka fizisko, garīgo un sociālo labklājību. Visi zina, ka slimības strauji kļūst smagākas un „jaunākas” jo, cilvēki par daudz ēd un par maz kustas. Neskatoties uz to, ka iedzīvotāju skaits turpina samazināties, pārtikas produktu (turklāt, nekvalitatīvu) tiek patērēts aizvien vairāk.

Taču ja veselīga dzīvesveida meklējumos mēs abstrahējamies no šaura, tikai bioloģiska varianta, tad var nosaukt galvenos kritērijus, kas to raksturo – darbs, kas nodarbina prātu un ir tīkams sirdij; pašcieņa un personīgais viedoklis; kvalitatīvi sociāli kontakti, mīlestība un maigums; patstāvīga fiziska slodze; kvalitatīvs miegs; emocionāla atslodze un tikai tad – ēšanas režīms, kas ir ne tikai racionāls, bet arī atbilstošs vecumam. Tātad varam teikt, ka veselīgs dzīvesveids ir attiecību kvalitāte.

Saucot lietas īstajos vārdos, veselība un skaistums ir prece. Freids esot teicis, ka „anatomija – tas ir liktenis”. Nelaime ir tā, ka veselīgs dzīvesveids visbiežāk tiek traktēts šauri, tikai tā bioloģiskajā nozīmē un cilvēks tiek uztverts tikai kā objekts, kā vitrīna. Varbūt tāpēc cilvēkiem ir grūti iemācīties relatīvu attieksmi pret lietām un viņus var aplami pārliecināt, ka būt laimīgam ir viegli. Apmāti ar tirgus ekonomiku cilvēki tic, – laime ir nopērkama un mīlestība ir 90–60–90. Taču eksistē zināmi likumi un dabai ir pilnīgi vienalga vai mēs tos zinām vai ne.

Katra sieviete, piemēram, vēlas būt skaista, slaida, vesela un gūt panākumus. Un tādu sieviešu ir daudz. Vai tas nozīmētu, ka visas pārējās, kuras tādas nav, to nevēlas? Viennozīmīgi atbildēt nav iespējams, jo starp cilvēka globālajiem mērķiem (būt skaistai, slaidai, veselai) un šī brīža vēlmēm (uz nakti apēst gabalu kūkas) ir milzīgs bezdibenis, no kura dveš tāds aukstums, ka tas mūsu dzīvē ievieš pamatīgu disharmoniju. Turklāt, tas skar arī daudzas citas jomas, kas ir svarīgākas par figūru.

Tādos brīžos jāatceras, ka veselības saglabāšana ir darbs, bet veselības atjaunošana ir ārkārtīgi smags darbs. Un runājot par veselīgu dzīvesveidu svarīgi ir tikai tas vai cilvēkam ir motīvi vai nav. Mēs ik uz soļa dzirdam, ka” es jau gribētu, bet …” un aiz šī „bet”  seko norāde uz daudziem nepārvaramiem šķēršļiem. Gravitācijas spēks traucē piecelties no dīvāna. Stiprāks par gravitāciju ir televizors. Cilvēkam nav laika, nav spēka, nav naudas utt. utt.

Patiesībā tie visi ir tikai pseidoiemesli, jo mēs darām tikai to, ko gribam. Mēs nokavējam nevis tāpēc, ka pasākums sākas pārāk agri. Mēs esam vieni nevis tāpēc, ka apkārtējie ir slikti. Un liekais svars ir nevis tāpēc, ka ir garšīgi pīrādziņi. Cilvēks pats un tikai pats risina visu, varbūt, izņemot to, kas ir Dieva ziņā. Bet diezin vai Dievam ir kāda darīšana gar mūsu liekajiem kilogramiem?! Ja cilvēks kaut ko grib mainīt, bet nemaina, tas nozīmē, ka viņa zemapziņas vēlme atstāt visu kā ir stiprāka. Banāli skan, bet cilvēks tiešām par maz grib.

Veselīgs dzīvesveids – tas ir ilgs un nepārtraukts process. Ja mēs sākumā ar prieku skrienam uz treniņiem un atsakāmies no kūkām, tad pēc kāda laika mums jau nākas sevi pierunāt … Vairums no mums „uzkāpj uz grābekļa” ne vienu reizi vien. No kā tas ir atkarīgs?

Lai savā dzīvē kaut ko mainītu, svarīgākais ir atbildēt uz jautājumu „kam man to vajag?” Vissliktākais motīvs ir tas, ja gribas notievēt tikai tāpēc, ka tā dara citi un ka citādi darīt nav ērti (moderni, pieklājīgi utt.). Vienīgais veids kā stimulēt jaunas dzīves sākšanu ir stimulēt motivāciju.

Motivācija var būt ārēja un iekšēja. Iekšēja – tas ir apmierinājums, ko mēs jūtam no procesa un rezultāta. Ārēja motivācija ir apmierinājums, ko mums var sagādāt citi cilvēki (nauda, uzslavas utt.). Ir skaidrs, ka motivācija sniedz to bez kā neviens nevar dzīvot – pozitīvas emocijas, jo labsajūta ir nevis kaprīze, bet nepieciešamība. Tāpat kā gaiss, ūdens un ēdiens.

Diemžēl, cilvēki ne visai tic paši sev un bieži par savu mērķi padara kādu vispārpieņemtu mērķi, kas attiecībā viņu nav aktuāls. Respektīvi, vadās pēc pseidomotīviem. Tā  kā motīvi ir mūsu velmju labākie draugi, piedāvāju starp minētajiem izvēlēties to, kurš būtu vispiemērotākais veselīga dzīvesveida ievērošanai.

1. Tas, ko es daru, man patīk.

Uz to būtu jātiecas vienmēr – meklēt katrā darbā apmierinājumu. Izvēlaties tās diētas, kuros ir jūsu iemīļotie produkti. Izpildiet tos vingrinājumus, kurus jums ir patīkami darīt.

Faktiski šī motīva pamatā ir radošs uzdevums – izprast, kā gūt apmierinājumu no tā, ko jūs darāt. Bet ja no kaut kā vienkārši. Ja no kaut kā „gribas vemt”, tad to labāk nedarīt. Lūk, tik vienkārši!

2. Es vēlos sevi uzlabot.

Visu savu dzīvi mēs sevī veidojam to, ko katru dzīves brīdi mēs varam saukt par personību un personības veidošanās procesam nav gala. Katrā no mums ir tik daudz, ka tā pietiktu simtiem dzīvju.

Tāpēc nevajag turēties pie tā, kas ir.  Neko nevajag nožēlot un skatīties atpakaļ. Ja jums kaut kā trūkst, tad tas ir vēl priekšā.

3. Esmu atbildīgs cilvēks.

Ja jūs esat atbildīgs cilvēks, tad noteikti izmantojiet šos motīvus. Vienkārši apsoliet kādam (visbiežāk – sev) notievēt, atmest smēķēšanu, apmeklēt sporta nodarbības utt.. Piemēram, jums gribat visus pārsteigt ar trīs izmērus mazāku kleitu draudzenes dzimšanas dienā.

Ja jūs par saviem vārdiem neatbildat, tad šis motīvs nepalīdzēs.

4. Es sevi redzu sapņos.

Katrs var fantazēt cik skaista būs dzīve, ja tiks sasniegts iedomātais! Cik pašapmierināti mēs varēsim juties! Cik lieliski mēs izskatīsimies kūrortā (kāzās, ballītē, utt.)

Jo vairāk motīvu cilvēku silda, jo augstāka ir viņa motivācija un patīkamāks ir process un rezultāts. Tā ka šajos gadījumos ir vajadzīgs nevis viens iemesls, bet vairāki. Faktiski sev ir jānosaka vismaz 3 iemesli uz kuriem balstīsies šis motīvs.

Rezumējums ir tāds, ka veselīgs dzīvesveids ir viss, kas aizvieto gulēšanu pie televizora. Nevajag domāt, ka kādu citu, izņemot jūs pašu, interesē jūsu figūra (pašsajūta, drēbju izmērs, veselība utt.).

Tāpēc tikai personīgā motivācija ir pirmā lieta ceļā uz jaunu dzīvesveidu.  Kāpēc tik daudz cilvēku vēlas notievēt, bet 95% šo mērķi nesasniedz. Atbilde – šiem cilvēkiem ir problēmas ar motivāciju. Pat ja rezultāts tiks sasniegts, to nevarēs noturēt, ja cilvēks nesapratīs, kam viņam to vajag.

Lai motivācija būtu pareiza, pēc jautājuma „kāpēc”, ir jābūt atbildei uz jautājumu „ko es no tā iegūšu”. Ja rezultāts ir instruments kaut kā sasniegšanai, tad tas ir nopietns motīvs.

Arī mana dzīve nežēlīgi ir steigusies visos virzienos, tomēr to pārdomājot (dažreiz ir vērtīgi savu dzīvi pārdomāt, draugi mīļie) nonācu pie secinājuma, ka, lai ko es darītu, man ir kāds, kurš mani pierunās doties paelpot svaigu gaisu un izkustināt kājās, dažreiz arī paskriet, padauzīties un pats galvenais – būt nevis četrās sienās pie televīzora, bet gan atrasties ārā, kustībā. Un patekties es varu saviem diviem draugiem – suņiem.

Tautā saka, ka nevar nopirkt mīlestību par naudu. Man gribētos apstrīdēt, jo tie cilvēki, kas to ir teikuši, nekad nav dzīvojuši kopā ar četrkājainajiem draugiem.

Viņi – šīs uzticīgās radībiņas, ja būs labi audzinātas, vienmēr centīsies izdabāt savam saimniekam. Viņiem vienmēr patiks spēlēties – vienalga vai vēl ir kucens, vai jau suns gados. Un tomēr ir viena galvenā īpašība, kura ir svarīga ikvienam no mums, pat ja tev ir māja, vai arī tikai dzīvoklis ar mājas pagalmu, mums tik un tā vajadzēs doties kopīgās pastaigās. Mūsu četrkājainais draugs izved mūs izkustēties. Un vienalga vai arā līst, vai snieg, vai arī spīd karsta, jo karsta saule. Mēs dodamies izbaudīt fantastisko novembra rudeni.

Protams, suņu šķirnes ir dažādas – ir lieli suņi, kā piemēram, Dogi un Dienvidāfrikas Burbulis, kuri nav lieli skrējēji, bet tiem patīk garas, jo garas pastaigas, tajā pašā laikā ir Pūdeļi un Toiterjeri, kuriem vairāk par nelielu pastaigu parkā nevajag.

Man personīgi ir divus gadus vecs Veimārietis, kurš ir nedaudz mazāks par Dogu, vienmēr sudrabpelēkā krāsā (citas krāsas nemēs būt), ļoti paklausīgs un gudrs suns. Otrs ir pusotru gadu vecs Kurchārs (Vācu īsspalvainais putnu suns), kurš uz Latviju atvests no Polijas/Čehijas robežas. Viņa specifiskā īpatnība ir tāda, ka viņš ir viscaur brūns, jo šajā sķirnē ierasti jābūt baltiem vai gaiši pelēkiem plankumiem. Abas šīs šķirnes ierasti izmanto medībās. Viņi ir ātri skrējēji, kas dienā var noskriet 40 – 50 km, turklāt ar 40 km/stundā.

Cilvēks, protams, ar divām kājām mazāk, nespēs izskriet tik ātri un tik daudz līdzi, bet ja var nodrošināt kārtīgas pastaigas vismaz pustroas stundas garumā tas ir pietiekami. Un turklāt padomājiet, kā ir izkustējies cilvēks, kas dodas līdzi suņiem! Mežs, tātad svaigs gaiss. Miers, tātad nomierina nervus. Kustība, tātad ķermenis darbojas, un muskulīši strādā.

Reiz ar saviem ģimenes locekļiem sākām saprast, ka tad, kad mūsu dzīvē ienāca šie suņi, esam sākuši justies labāk un veselīgāk. Mums nav jāvingro četrās sienās, kurās ziemā vai vasarā var trūkst svaiga gaisa, jo šīs zāles atrodas pilsētas centrā, bet ar suņiem dodoties uz mežu, ezeru, jūru. Ak, kā mēs esam izkustējušies!

Un to novēlu arī Jums, ieprieciniet savus bērnus vai sevi ar jaukiem četrkājainajiem draugiem, vai arī ja Jums jau tie ir, dodieties brīnišķīgos piedzīvojumos ārpus mājas katru dienu, un Jūs atklāsies, ka dzīve un ikdiena ir vienkāršķi skaista, burvīga un apburoša!

Ar cieņu,

Melnā Elizabete

Lai būtu laba veselība ir jāsporto, un, lai varētu sportot ir jābūt veselam. Sports veido harmoniskāku personību- sakārto domas, ceļ pašapziņu, uzlabo pašsajūtu un izskatu, stiprina un norūda organismu. Lai mēs spētu labi darboties straujajā dzīves ritmā, izturēt spriedzi un pārslodzi, mums ir sevi jāuztur formā, jātrenē, jānorūda, jāstiprina. Bet sportot vajag veselīgi un patīkami, un tad, tas kļūst par dzīvesveidu.

Kā sportot efektīvi? Sporta laboratorijas atbilde- atbilstoši savam veselības stāvoklim un fiziskās sagatavotības līmenim. Veselība, laba pašsajūta un fiziskās spējas galvenokārt ir atkarīgas no 3 organisma sistēmām:

• sirds / asinsvadu sistēma -nodrošina asins apgādi vai skābekļa transportu;
• elpošanas sistēma -nodrošina skābekļa uzņemšanu un ogļskābās gāzes izvadīšanu no organisma;
• fiziskajā darbā iesaistītie ķermeņa muskuļi, enerģijas rezerves un fermentu aktivitāte.

Maksimālu rezultātu var sasniegt, tad, ja visu šo sistēmu darbība ir saskaņota un vienlīdz efektīva. Tā kā mēs katrs esam atšķirīgi ar savu veselības vēsturi, fiziskās sagatavotības līmeni un viedokli, tad arī fiziskās aktivitāte (veids, lielums) ir jāizvēlas individuāli.

Kā noteikt savu optimālo slodzi? Sporta laboratorija iesaka sākt ar esošā stāvokļa pārbaudi, novērtējot gan veselību, gan fizisko sagatavotību.

Modernākais un specializētākais pārbaudes veids ir Kompleksais slodzes tests, ar kura palīdzību var padziļināti novērtēt, kas notiek ar organisma 3 svarīgākajām sistēmām pieaugošas un maksimālas slodzes laikā, t.i.- kā strādā sirds, elpošana un muskuļi. Šādu pārbaudi veic „Sporta laboratorija”. Atbilstoši Kompleksā slodzes testa rezultātiem un Jūsu individuāli uzstādītam mērķim sporta ārsts ieteiks kā organizēt fiziskās aktivitātes- kā sākt sportot, kā uzlabot veselību, vai kā uzlabot savus sportiskos sasniegumus.

Komplekso slodzes testu iesakām veikt regulāri ikvienam, kurš:

* aktīvi sporto un/vai piedalās sacensībās;

* plāno uzsākt vai ir iesācējs sportā;

* vēlas novērtēt treniņu efektu un veikt korekcijas treniņu režīmā;

* vēlas veikt padziļinātu profilaktisko veselības pārbaudi vai rast atbildi uz jautājumu- „vai un cik es varu sportot?”

* un noteikti gadījumos ja ir sūdzības par veselību un pašsajūtu ikdienā, stresa situācijās, fizisko aktivitāšu laikā. Par tiem gadījumiem, kad noteikti jāgriežas pie sporta ārsta, var lasīt šeit  http://www.sportlab.lv/tests.html#anchor-ktests.

2.stūrakmens: sabalansēts uzturs, jeb cilvēks ēd, lai dzīvotu.

Ikviena aktivitāte un dzīvības procesi organismā patērē enerģiju, savukārt enerģiju mēs uzņemam ēdot un dzerot. Ar sabalansētu uzturu jāsaprot gan kvantitatīvi- enerģētiski līdzsvarotu, gan kvalitatīvi- uzturvielām, minerālvielām un vitamīniem līdzsvarotu uzturu, kurš ir arī atbilstošs dzīvesveidam.

Optimālu ķermeņa masu var uzturēt līdzsvarojot uzņemto un patērēto enerģijas daudzumu.  Disbalanss šajos procesos rada virssvara, zemsvara problēmas un veselības traucējumus, kā arī psiholoģisko diskomfortu. Katram cilvēkam vielmaiņas intensitāte ir atšķirīga, atkarīga no iedzimtības, dzimuma, vecuma, endokrīnas sistēmas darbības, muskuļu masas un fiziskās aktivitātes līmeņa (dzīvesveida). Tāpēc ikvienam ir jāzina sava vielmaiņa un organisma vajadzības.

Kā novērtēt savu vielmaiņu?

Modernākā un efektīvākā metode vielmaiņas intensitātes novērtēšanai ir kalorimetrija. Šobrīd Latvijā-tikai „Sporta laboratorijā”. Kalorimetrijas metode balstās uz ieelpas un izelpas gāzu analīzi, kura novērtē uzturvielu (tauki, olbaltumvielas, ogļhidrāti) oksidēšanās procesus organismā. Lai nodrošinātu dzīvības procesus organismā uzkrātās un uzņemtās uzturvielas noārdās, tādējādi atbrīvojot noteiktu enerģijas daudzumu, ko mēra kilokalorijās (kcal), tāpēc ko un cik patērē var objektīvi izmērīt. Kalorimetrijas būtība ir novērtēt vielmaiņas intensitāti, noteikt enerģijas patēriņu mierā un pieaugošas fiziskās slodzes laikā un novērtēt uzturvielu sastāvu un attiecības, t.i. cik daudz un ko organisms patērē mierā un pie katras noteiktās slodzes. Tas ļauj noteikt Jūsu reālo enerģijas patēriņu un izvērtēt vai izvēlētā diēta ir adekvāta dzīvesveidam. Sporta laboratorijā visbiežāk kalorimetriju izmanto, lai, izanalizējot vielmaiņas intensitāti, noteiktu slodzes lielumu, pie kura īpaši intensificējas tauku vielmaiņa. To pielietojam, lai risinātu virssvara vai zemsvara problēmas. Kalorimetriju izmantojam arī sportista uztura plānošanā, novērtējot nepieciešamo ogļhidrātu daudzumu, īpaši, intensīvās/sacensību slodzēs. Par ko kādos gadījumos, ka visefektīvāk var pielietoto kalorimetriju var lasīt šeit  http://www.sportlab.lv/Uzturs.html#anchor-kalorimetrija

Nobeigums vai varbūt sākums…

Sporta laboratorijas rīcībā ir divas modernākās metodes kā nofiksēt sākuma un pārmaiņu punktu esošajā situācijā. Apvienojot tās ar mūsu speciālistu zināšanām un pieredzi, Jums ir pieejams reāls padoms un rīcības plāns fizisko aktivitāšu un uztura jautājumos. Pieliekot klāt Jūsu vēlēšanos darīt, apņēmību un pacietību var mērķtiecīgi strādāt uz vēlamo rezultātu un pie tam objektīvi novērtēt sasniegtos rezultātus.

Mēs kopīgi varam uzlabot Jūsu dzīves kvalitāti!

Sportosim gudri!

Nūjošanas

Veselīgs treniņš

Nūjošanā izpildītās kustības ir dabiskas, plūstošas un elegantas, tās ir drošas, veselīgas un biomehāniski pareizas. Nepārtraukta iesaistīto muskuļu sasprindzināšana un atslābināšana veicina asinsriti un vielu maiņu visā organismā, atslābina saspringtos muskuļus kakla un plecu joslas daļā. Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis uzsver, ka „nūjošana ievērojams sirds asinsvadu sistēmas treniņš, uzlabojot kā sirdsdarbību, bet īpaši – kāju un iegurņa venozo atteci. Nūjošanai kā vienai no vispusīgākajām sporta nodarbēm piemīt fizioloģiska, imunoloģiska un psiholoģiska pozitīva iedarbe ne tikai slimību profilaksē, bet arī ārstēšanā.”

Nodarbību intensitāte

Nūjošanas efektivitātes slēpjas pareizi dozētā, mērenas intensitātes aerobā slodzē, kas sniedz virkni fizisku un psiholoģisku veselības uzlabojumu. Visbiežāk sastopama informācija, ka nūjošana nodarbina ap 90% cilvēka ķermeņa muskulatūras un sadedzina par 46% vairāk kaloriju nekā soļošana bez nūjām. To apliecina dažādi pētījumi, kuri veikti gan Skandināvijā, gan citur pasaulē. Jau zināms, nūjošanas paaugstina enerģijas līmeni un pasargā no sirds slimībām, augsta asins spiediena, otrā tipa cukura diabēta, osteoporozes un osteoartrīta, aptaukošanās, stresa un nemiera.

“Nūjošana ir laba alternatīva skriešanai, sevišķi tiem cilvēkiem, kuriem ir kādas locītavu un mugurkaula problēmas. Skrienot ir pastiprināta slodze uz mugurkaula un kāju locītavu virsmām, sevišķi cilvēkiem ar lieko svaru. Tāpat pastāv risks sastiept saites, ja skrien pa mīkstu segumu ar nepiemērotiem apaviem. Ar nūjošanu var nodarboties arī pēc gūžas un ceļu locītavas endoprotezēšanas,” norāda fizioterapeits Vadims Puharts.

Optimālā slodzes intensitāte veselības sporta nodarbībās (nūjošana, soļošana, riteņbraukšana u.c.) ir 60-80% no maksimālā sirdsdarbības ritma jeb sirdsdarbības frekvences (SF)*. Lai kontrolētu sirdsdarbības ritmu nodarbības laikā ļoti ieteicams lietot pulsometru jeb sirdsdarbības ritma mērītāju (heart reat monitor). Vislabvēlīgākā slodzes intensitāte aptaukošanās profilaksē un aerobās kapacitātes uzlabošanā, kustību un balsta sistēmas nostiprināšanai ir 60-70% no maksimālā sirdsdarbības ritma. Šāds sirdsdarbības ritms ir optimāls nūjošanas nodarbībās, pie šādas nūjošanas intensitātes nevajadzētu rasties aizdusai, t.i. ja nūjojot spējam bez aizelšanās sarunāties ar blakus gājēju, tad darbojamies mērenā slodzē un lieliski uzlabojam savas darba spējas un psiholoģisko komfortu, tāpat stiprinām muskuļus, saites un locītavas.

Nodarbību biežums

Lai ieguvumi būtu maksimāli ir svarīgi apgūt pareizu nūjošanas tehniku un tālākais

atkarīgs no paša nūjotāja – sportot vienam vai grupā, nūjot katru dienu vai ik pārdienas.

Zane no Rīgas, kura aktīvi nūjo jau 3 gadus stāsta par savu pieredzi: „kad pirmo reizi dzirdēju par nūjošanu, nesapratu – kur ir atšķirība starp parastu pastaigu un šo nodarbi. Staigāt man patīk vēl joprojām, bet nūjošana nu ir nākusi klāt kā jauna fiziska aktivitāte. Labprāt nūjoju viena, klausoties mūziku austiņās, gan arī grupā instruktora vadībā, jo tad zinu, ka tiks izvingrinātas visas vajadzīgās muskuļu grupas”. Kopš pavasara Zane nūjo instruktora pavadībā un uzskata, ka ”nūjošana ir patīkama fiziska slodze svaigā gaisā – gan ķermenis izkustās, gan galva izvēdinās. Regulāri nūjojot, jūtu, ka ķermenis kļūst vingrāks.”

Vēlamais nūjošanas nodarbības ilgums 60-90 min 2-3 reizes nedēļā vai biežāk, ja sasniegts labs fiziskās sagatavotības līmenis. Maztrenētiem pieaugušajiem vēlams sākt ar 20-30 min 2-3 reizes nedēļā. Katrā nodarbībā ir svarīgi iesildīties un treniņa nobeigumā izpildīt stiepšanās vingrinājumus visām lielākajām muskuļu grupām, lai izvairītos no sāpēm un muskuļu sablīvēšanās.

Nujošanas ekipējums

Lai nūjotu, nav jādodas uz īpaši iekārtotām telpām ar sarežģītu aprīkojumu – ekipējums ir vienkāršs. Nūjošana ir “zaļa” – videi un cilvēkam draudzīga fiziska aktivitāte. Nūjošanai nepieciešamais ekipējums neaizņem daudz vietas un noteikti ir viens no demokrātiskākajiem cenas ziņā. Lai sāktu nūjot vajadzīgas speciālas nujošanas nūjas, ērts sporta apģērbs un piemēroti apavi. Lai sekotu treniņa intensitātei vēlams lietot pulsometru.

Visbiežāk cilvēkus uztrauc jautājums: kā izvēlēties pareiza garuma nūjas? Ir dažādas formulas, pēc kurām var aprēķināt nepieciešamo nūju garumu, taču mūsu auguma proporcijas ir ļoti dažādas, tāpēc visdrošāk konsultēties ar instruktoriem un sporta veikalu pārstāvjiem. Visvienkāršākā formula ir sekojoša – elkonim, satverot nūju, jāsaliecas maksimums 90° leņķī. Iesācējiem vēlams izmantot nūjas, kas nav garākas par pieļaujamo garumu. Nūjotāji, kuriem ir laba tehnika un raits, sportisks solis var izvēlēties nedaudz garākas nūjas.

Nūjošanas instruktors Oskars Treilihs, kurš jau otro gadu vada nūjošanas nodarbības Imantā iesaka: “Lai sāktu nūjot ir pietiekami, ja uz nūjošanas nodarbību ņemsiet līdzi labu noskaņojumu un vēlmi aktīvi darboties, saģērbieties sportiski brīvi, atrodiet piemērotus, ērtus, sporta apavus un uz priekšu … nūjas sākumā jums iedos instruktors un, ja iepatiksies varēsiet iegādāties savas, piemērotas tieši jums. Atkarībā no sagatavotības un mērķiem, nodarbībā mēs nūjojam dažādos līmeņos, gan Veselības, gan Fitnesa līmenī. Un ja esat nolēmuši stingri pievērsties nūjošanai fitnesa līmenī es ieteiktu iegādāties labus, ērtus un ja iespējams nūjošanai paredzētus sporta apavus, ja vēlamies ātrāku gaitu un lielāku slodzi, tad stingras nūjas ar ērtiem cimdiņiem, nūjošanas cimdus, lai nenoberztu rokas, pulsometru, kas palīdzēs sekot līdzi sirdsdarbībai, sadedzinātajam kaloriju daudzumam, un datorprogrammu (parasti kopā ar pulsometru), kas palīdzēs jums sekot līdzi savai attīstībai ceļā uz veselīgu dzīvesveidu. Mēs nūjojam gan ziemā, gan vasarā, tādēļ apģērbam jābūt sportiskam un atbilstošam gadalaikam.”

Izvēlēto nūju garums un veids ir atkarīgs no iemaņām, nūjošanas tehnikas un soļa garuma, kā arī treniņa vietas (meža taka vai kalnains apvidus), mērķa un nūjošanas intensitātes līmeņa.

Parks vai meža taka?

Nūjošana ir droša sporta aktivitāte, tajā nav vecuma ierobežojumu, nodarbības grupā ir lielisks brīvā laika pavadīšanas veids. Lai nūjotu droši nepieciešams ērts nūjošanas ekipējums, ērts apģērbs un apavi. Tāpat nūjas sniedz papildus atbalstu un stabilitāti, kas ir jo svarīgi vecākiem cilvēkiem. Nūjot iespējams pa ļoti dažādiem segumiem – zāli, smiltīm, asfalta un betona segumu. Lielākas pilsētās ir jauki nūjot parkos, mazpilsētās var izvēlēties meža takas, lieliska vieta nūjošanai ir pludmale. Jauki, ja nūjotāji atrod domubiedrus un sporto kopā.

Pareiza nūjošanas tehnika

Šobrīd Latvijā sekmīgi strādā vairāki desmiti Starptautiskās Nūjošanas Asociācijas (INWA) sertificēti nūjošanas instruktori un gidi, kuri palīdz apgūt un pilnveidot nūjošanas tehniku, vada grupu nodarbības dažādās Latvijas pilsētās, konsultē par ekipējumu un nūjošanas aktualitātēm.

Virtuāla nūjošanas interesentu pulcēšanās vieta ir interneta vietne www.nujotajiem.lv, kur ir lieliska iespēja pašiem veidot mājas lapas saturu un dalīties pieredzē.

Nūjošanas instruktora sertifikātu var iegūt apmeklējot Latvijas Tautas sporta asociācijas (INWA biedrs) rīkotos apmācību kursus.

* Maksimālo sirdsdarbības ritmu jeb SF maks. aprēķina ar šādu formulu. SF maks. = 220 – vecums gados. Ir dažādas formulas, šī ir viena no populārākajām.

Raksta autore: Laura Hofmane, nūjošanas instruktore

Pirms diviem gadiem “salāpīju” savas kājas, kuras vecu traumu rezultātā vairs neļāva nodarboties ar skriešanu un basketbolu, kā agrāk. Jaungadā piegājis pie spoguļa, kritiski nopētīju sevi – slimojot biju krietni pieņēmies svarā, un strauji tuvojās mana 50. jubileja. Gribējās atgūt labu fizisko formu un izskatu.

Tikko sniegs sāka kust, ķēros ‚,vērsim pie ragiem”. Apkopoju un izlasīju visus pieejamos interneta resursus, noskatījos Youtube klipus par nūjošanas pamattehniku, tad iegādājos nūjošanas nūjas un sāku kustēties. Sāku ar 5 km distanci. Pēc nedēļas nūjošanas nodarbībās satikos ar instruktori Ilonu Kilu, kas man ierādīja oriģinālo nūjošanas tehniku. Kopš tā brīža nūjoju katru dienu, ik rītu veicot astoņus kilometrus un brīvdienās divtik. Gāju straujā tempā un jutu, kā manī atgriežas sportotprieks. Rītos saullēktu sagaidīju trasē, iegūdams labu noskaņojumu visai dienai, un naktīs gulēju kā lācis. Savu jubileju sagaidīju godam, atbrīvojies no 20 kilogramiem un ieguvis pārliecību par saviem spēkiem. Pirmajā nūjošanas gadā veicu ap divarpus tūkstošiem kilometru un tas man joprojām sagādāja prieku.

Vasarā palīdzēju vadīt nūjotāju grupas SEB sporta aktivitātes dienās Liepājas jūrmalā, apmeklēju žurnāla 36,6 rīkotos pasākumus, iepazinos ar nūjo.lv komandu, kas deva gan kontaktus, gan zināšanas, gan motivāciju. Īpašu pateicību pelnījusi instruktore Linda Andrusa, kas dalījās ar mani visās tehnikas un inventāra niansēs un konsultēja sacensību sagatavošanās posmā. Oktobrī bija pienācis laiks piedalīties savās pirmajās nūjošanas sacensībās Siguldā. Tajās negaidīti ieguvu dalītu 1./2.vietu.

Savu pozitīvo pieredzi vēlējos nodot arī citiem. Rudenī pieteicos uz nūjošanas aktivitāšu vadītāju kursiem LTSA, kur varēju labāk ieraudzīt savas kļūdas un apgūt nūjošanas pasniegšanas metodiku. Šā gada maijā, somu nūjošanas instruktora Pasi Juutilainen vadībā pabeidzu arī nūjošanas instruktoru sagatavošanās kursus. Šī organizācija man vienmēr palīdzēja rast atbildes uz interesējošiem jautājumiem. Kursos iegūtās zināšanas un prasmes pielietoju, lai popularizētu nūjošanu Grobiņā, Liepājā un nu jau arī Aizputē.

Šis gads man bijis sevišķi veiksmīgs. Nūjoju katru dienu, veicot ne mazāk kā 70 km nedēļā. Nūjoju jebkurā temperatūrā, vējā, lietū, arī līdz celim sniegā, rītos tumsā ar galvas lampu apgaismojot sev ceļu. Esmu nostiprinājis savu sportisko formu un maijā Tartu maratona 23 km nūjošanas sacensībās uzrādīju astoto rezultātu. Pēdējā pusgada laikā, gatavojoties maratonam Lāhemā, esmu veicis 2000 km.

Ar savu darbību cenšos uzskatāmi parādīt, ka nūjošana tiešām der visiem, arī jauniem cilvēkiem, kas alkst slodzes un ātruma. Tā ir laba sajūta, ka tu traucies līdz ar vēju gar šalcošu jūru, un viss tavs ķemenis nepiespiesti, bet intensīvi strādā! Arī vecākiem cilvēkiem tā ir brīnišķīga iespēja atgūt vitalitāti un kustību brīvību, taču pie tā jāstrādā apdomīgi. Nūjošana der visiem!

Tā nu jau kādu laiku nodarbojos ar nūjošanu un palīdzu aktīvajiem no Imantas un Centrā kļūt daudz vingrākiem, modrākiem, jaukākiem – vienkāršāk runājot dodu iespēju justies daudz labāk un aktīvi sportot.

Nodarbību laikā man bieži uzdod jautājumus par dažādām tēmām, par to, kā notievēt, kādu pārtiku vajadzētu lietot, ko lietot pēc treniņa utt, tā nu mēs katru reizi nonākam līdz veselīga un aktīva dzīvesveida pamatprincipiem, ko es atļaušos citēt no mājas lapas www.augliveselibai.lv un citiem avotiem: „Par veselības stūrakmeņiem kopš seniem laikiem tiek uzskatīts labs uzturs, fiziskas aktivitātes un izsargāšanās no negatīva stresa. Uzturs nodrošina enerģijas avotus fiziskām aktivitātēm un garīgam darbam. Fiziskas aktivitātes aktivizē vielmaiņu, palielina enerģijas patēriņu, tā neļaujot ar uzturu uzņemtajām kalorijām pārvērsties rezerves taukos. Fiziskas aktivitātes mazina spriedzi, palīdz nostiprināt izturību pret negatīvo stresu. Tajā pat laikā stress ietekmē enerģijas patēriņu, var izraisīt pastiprinātu velmi pēc ēdiena vai – gluži otrādi – atsacīšanos no tā. Lai uzņemtu organismam visas nepieciešamās minerālvielas un vitamīnus, uzturā ieteicams lietot dažādus produktus, jo neviens no tiem atsevišķi nesatur visus nepieciešamos komponentus. Ir daudz paņēmienu veselīgas ēdienkartes veidošanā, taču pamatā allaž ir trīs produktu grupas, kas atrodas uztura piramīdas apakšējās daļās – graudaugu produkti, augļi un dārzeņi. Veselīga ēdienkarte sākas ar daudzveidīgu graudaugu izmantošanu (īpaši pilngraudu produktus), pievienojot daudz dārzeņu, pākšaugu un augļu, kā arī samērīgā daudzumā pārtikas produktus ar zemu tauku saturu no piena un gaļas produktu grupas. Nav ieteicams pārlieku aizrauties ar produktiem, kuros ir daudz taukvielu un cukura!„

Tātad ir jāmaina dzīvesveids, jo regulāras sportiskas aktivitātes prasa sevi disciplinēt un vismaz trīs reizes nedēļā apmeklēt fitnesa studiju, nūjošanas nodarbības, kādas citas aktivitātes vai arī pamosties agri no rīta un izskriet vismaz pāris kilometrus. Regulāri būs jākonsultējas ar savu treneri un iespējams jāizstrādā personīgais treniņu grafiks labākai rezultātu sasniegšanai. Jāseko būs līdzi pārtikas iepirkumiem un sezonālajai precei, iespējams būs jāmaina savas iemīļotās pārtikas iepirkšanās vietas, meklēsim svaigu un veselīgu pārtiku zemnieku tirdziņos, gadatirgos un īpašos veikalos.  Noteikti sekosim arī līdzi tam, kas ir rakstīts uz iepakojuma, kāds ir pārtikas sastāvs, no kurienes tas nāk. Tāpat arī iespējams būs jāpamaina savas ikdienišķās pusdienošanas vietas, jo mēs sāksim ievērot, ko tad mēs īsti pusdienās ēdam. Dzīvojot mūsu platuma grādos, kad pārtikai lielā vairumā ir sezonāls raksturs ir arī jādomā par veselīgiem un labiem uztura bagātinātājiem, kas organismu var nodrošināt ar nepieciešamajām vielām un vitamīniem tajos brīžos, kad ar pārtiku, vajadzīgajā daudzumā, to saņemt nav iespējams.

Tā lūk rezumējot visu iepriekš teikto – viss ir vienkārši, atliek tikai ieplānot regulāras sportiskas nodarbības, nedaudz parevidēt ledusskapi un nodoties pozitīvām emocijām pārbagātai dzīvei, daudz smaidīt un nepievērst uzmanību nebūtiskām ikdienas nebūšanām, sīkumiem, kas pārsvarā mūs arī iedzen zināmā stresā un liek justies slikti.

Un neaizmirstam – nūjojot izdalās laimes hormons, līdz ar ko mājās pēc nodarbības visi ierodas viegli un jauki smaidoši!

Smaidīsim, būsim labāki un, lai mums visiem izdodas!

Esmu nūjošanas instruktore (trenerīte J) Rīgā, Mežaparkā. Nūjošanu kā savu otro nodarbi atradu pavisam nejauši… kaut gan nekas jau nenotiekot nejauši.

Darbojoties veselības aprūpes sistēmā sabiedrības veselības jomā un analizējot datus par iedzīvotāju veselību, saslimstību un dzīves kvalitāti, jau gadiem secinām, ka iemesli sliktai sirds veselībai, augstai saslimstībai ar onkoloģiskām slimībām un daudzām citām ‘’kaitēm’’ ir vieni un tie paši: smēķēšana, nepareizs uzturs, mazkustīgs dzīves veids un stress.

Tā nu, domājot par iedzīvotāju veselību globālā mērogā sadarbībā ar Latvijas Tautas sporta asociāciju, izdomājām, ka ir tāda jauka lieta kā nūjošana, kuras pamatlicēji ir somi. Somija ir ziemeļvalsts, mēs arī. Somiem ir līdzīga mentalitāte mūsējai un arī augsta saslimstība ar sirds asinsvadu slimībām (kā jau ziemeļnieki lietojam treknu uzturu un vēl labi daudz). Somi ir liela nūjotāju nācija ar ļoti labiem rādītājiem saslimstības mazināšanā, tādēļ izlēmām patapināt labāko praksi no Somijas. Sazinājāmies ar Starptautiskās nūjošanas asociācijas vadību un 2008. gada pavasarī somu instruktors Passi bija gatavs apmācīt 15 Latvijas mediķus/sportistus nūjošanas prasmē.

Viena no 15 topošajiem instruktoriem biju arī es – vieglatlēte, vecmāte un sabiedrības veselības maģistre – visnotaļ jaukā salikumā, lai papildinātu savus diplomus ar nūjošanas instruktora diplomu!

Jau trešo sezonu darbojos Mežaparkā. Nūjotāju grupā esam 6 – 8 cilvēki ziemā un 10 -15 cilvēki vasarā (arī pavasarī un rudenī). Kā pareizi sapratāt, darbojamies visu gadu, arī ziemas salā, siltāk saģērbjoties, nūjotprieks ir tik pat liels kā pavasara un vasaras plaukumā baudot dabu.

Esam dzēsuši stereotipu, ka nūjotājs ir sieviete pēc 60 vai nūjo jau tikai ‘’vecīši’’, kas raduši iet ar spieķīti – nē, nē un vēlreiz nē!!! Esam jauna, ņipra grupa ar vidējo vecumu 40 (23-72) gadi. Mežaparka grupā nūjo gan sievietes, gan vīrieši. Dažreiz atnāk līdzi arī kāds bērns vai pusaudzis, bet vieņiem gan šī nodarbe tā īsti pie sirds neiet un tas ir saprotami. Ar bērniem būtu jāveido īpaša programma, ietverot spēles, stafešu un nelielu sacensību elementus, kā arī lēcienu un skrējienu sērijas ar nūjām.

Daži atzinumi un izteicieni no manas grupas nūjotājiem:

• ‘’Tas jau nemaz nav tik vienkārši!’’
• ‘’Es domāju, ka tāda pastaiga ar nūjiņām vien būs, bet izrādās, ka bija jāiesvīst…’’
• Pirmās reizes nūjotājs par pieredzējušajiem grupas nūjotājiem: ‘’Kur viņi tā skrien?!’’
• ‘’Nūjošana ir Dieva dāvana’’
• ‘’Man nepatīk skriet, bet nūjošana, tas ir priekš manis’’

Un nobeigumā nedaudz teorijas:

Nūjošana ir intensificēta staigāšana, izmantojot speciālas nūjas, lai radītu pilnvērtīgu ķermeņa treniņu:

• Nūjošanas tehnikas pamatā ir pareiza biomehāniska staigāšana kombinējumā ar roku un ķermeņa augšdaļas klasiskās distanču slēpošanas kustību tehnikām;
• Nūjošana palīdz samazināt ķermeņa svaru un uzlabot pašsajūtu;
• Samazina sāpes un sasprindzinājumu plecu – kakla daļā;
• Nūjošana ir par 46% efektīvāka kā parastā pastaiga;
• Mazina stresu, ir saslimšanu profilakse;
• Īpaši noderīga sirds un asinsvadu, muguras, locītavu, elpošanas un nervu sistēmas slimību, kā arī osteoporozes un diabēta profilaksei;
• Veicina veselīgu miegu un vispārēju labsajūtu;
• Piemērota visiem, neatkarīgi no vecuma, dzimuma vai trenētības stāvokļa.

Tiekamies nūjošanas takās, uz sanūjošanos!