BRIEDUMA PSIHOLOĢIJA – cik ilgi var palikt bērna prātā?

No kalendāra viedokļa cilvēka brieduma periods aptver pietiekami ilgu laiku – no jaunības līdz novecošanās sākuma. Un it īpaši jēdziens „novecošanās” ir laika ziņā ietilpīgs.

Tas tieši šis laiks ir ļoti svarīgs, jo, raugoties no sabiedrības interešu viedokļa, pieaugušu cilvēku psiholoģiskais un fizioloģiskais raksturojums mūsu dzīvē pilda etalona funkcijas. Tieši šie etaloni tiek izmantoti, lai novērtētu novirzes (lai saprastu, vai konkrētais cilvēks ir aizkavējies procesā no nobriešanas sākuma līdz pilnīgam briedumam) un lai noteiktu cilvēka brieduma kritērijus.

Viennozīmīgi definēt briedumu ir grūti, jo (pēc šodienas priekšstatiem) cilvēka augšana, attīstība, adaptācija un viņa ar to saistītā psihiskā funkcionēšana turpinās visu dzīvi.

Ir 3 cilvēka brieduma etapi –

• bioloģiskais briedums
• sociālais briedums
• psiholoģiskais briedums

Formāli bioloģisks briedums sākas ar cilvēka spēju pildīt reproduktīvo funkciju. Sociālu briedumu saista ar viņa ekonomisku neatkarību, bet psiholoģisks briedums raksturojas ar nobriedušu (pabeigtu) cilvēka personības identitāti.

Ir skaidrs, ka šie trīs etapi laika ziņā nesakrīt. Un, turklāt, tie var arī nesakrist ar cilvēku priekšstatiem par šo jēdzienu būtību, jo katrā kultūrā to saprot citādi.

Lai raksturotu briedumu (gan fizioloģisko, gan psiholoģisko) var izmantot funkcionēšanas optimuma jēdzienu. Šī kategorija ļauj novērtēt cilvēka funkcijas pēc to realizācijas rezultātiem – jo rezultāti ir augstāki, jo augstāks ir funkcionēšanas optimums. Nenobriedusi funkcija (gan fizioloģiska, gan psiholoģiska) optimumu sasniegt nevar.  Tātad – ja kāda funkcija nav nobriedusi (nenes vajadzīgos rezultātus), tad tā vēl ir veidošanās stadijā. Un par tās pilnvērtīgu pildīšanu runāt nevar.

Loģiski, ka cilvēka brieduma etapi saistās ar viņa vecumu un to attīstību labi var izprast ņemot par palīgā vecuma sistemoģenēzes jēdzienu. Ar sistēmoģenēzi saprot secīgu (noteiktā kārtībā noritošu) procesu, kurā visā cilvēka dzīves cikla laikā (no viņa dzimšanas līdz nāvei) viņa funkcijas veidojas, mainās un pārtrauc savu darbību.

Cilvēka sistemoģenēzes procesam ir 3 periodi –

• funkcionālo sistēmu veidošanās
• organisma brieduma stāvoklis
• destrukcija (rodas novecošanas rezultātā)

Funkcionālo sistēmu veidošanās periodā notiek precīza dažādu sistēmu „sakārtošanās”, jo tās secīgi iekļaujas augošā organisma adaptācijas mehānismu un  adekvātas uzvedības nodrošināšanas procesā. Vēlāk, turpinoties briedumam, notiek funkcionālo sistēmu pilnveidošanās  – sarežģītības attīstība.

Nosacīti par cilvēka jaunību runā laika posmā no 18/20 līdz 30 gadiem. Tieši šajā laikā veidojas –

• patstāvība un atbildība par savu rīcību
• spēja pieņemt lēmumus, kas ir balstīti uz dzīves jēgas izpratni
• pasaules izpratnes orientieru nostiprināšanās
• dzīves perspektīvu un mērķu nostabilizēšanās
• noturīgas izpratnes par pasaules uzbūvi veidošanās un tml.

Agrai jaunībai ir raksturīgs cilvēka maņu absolūtā un relatīvā jūtīguma optimums, lielāks emocionāls plastiskums un sarežģītu psiholoģisku iemaņu „pārslēgšanās”. Tieši šajā laikā ir vislielākais operatīvās atmiņas ātrums, spēja uz uzmanības pārslēgšanos un maksimāls verbāli-loģisku uzdevumu risināšanas ātrums. Tātad jaunībā labi funkcionē ātrums, bet apjoma ziņā uztveres un reakciju maksimums tiek sasniegts ap 30 gadiem.

Šo vecumu ir pieņemts uzskatīt par vieglprātīgu, kaprīzu, pat amorālu. Paši jaunie cilvēki šo vecumu bieži vien uztver kā pārejas vecumu, jo viņi domā, ka šis dzīves posms ir uztveram kā „proves variants” jo -

• tas ir savdabīgs dzīves avanss nākotnei
• tajā ir likumīgas „tiesības uz kļūdu”
• tajā ir tiesības daudz ko nesaprast

Šādas attieksmes rezultātā jaunie cilvēki parasti sev neizvirza augstas prasības. Tieši otrādi, tās reizēm ir pat pazeminātas. Viņiem ir neattīstīta atbildības sajūta par sevi un savu rīcību un, galvenokārt, – absolūta nevēlēšanās uzņemties atbildību par citiem cilvēkiem (visbiežāk, par savu seksuālo partneri un bērniem). Tāds „jaunatnes modelis” raksturojas ar tipiskām rakstura īpašībām – pretrunīgumu un ambivalenci. To mēdz saukt arī par „īslaicīgo” vai „brieduma gaidīšanas” raksturu.

Šobrīd sabiedriskā doma par jaunību runā reizēm pat līdz 40 gadu vecumam. Tā rezultātā pret vīrieti pēc 30 gadiem mēs esam sākuši attiekties kā pret „jauno cilvēku”, pēc 40 gadiem – kā pret „jauno dzejnieku” pēc četrdesmit un pēc 50 gadiem – kā pret „jauno režisoru”. Kaut gan cilvēka dzīvē tieši periodam no 18/20 līdz 30 gadiem vajadzētu pievērst vislielāko uzmanību, jo cilvēka dzīvē tas ir viens no produktīvākajiem (ja ne visproduktīvākais)  periods, kurš ir piepildīts ar dziļu (ja ne visdziļāko) jēgu.

Periods, kurā cilvēks no bērna kļūst par pieaugušu (adolescence) var ilgt no 10/12 līdz 23/25 gadiem. Nevelti jaunību bieži sauc par agrīno pieaugšanas periodu, tādējādi uzsverot tās divējādo dabu – jaunajam cilvēkam ir visas tiesības dzīvot pieaugušā dzīvi (par kuru jaunība tik ļoti cīnās), taču šis jaunais cilvēks pieaugušo cilvēku dzīvē visai reti spēj būt adekvāts (piemērots, adaptēts) un realizēt sevi.

Visspilgtākais piemērs ir agrīnas laulības, kad cilvēki grib dzīvot kopā, bet nespēj šo dzīvi nodrošināt. Cits piemērs saistīts ar profesionālo darbību – jaunie cilvēki grib „taisīt revolūciju”, visu lauzt un mainīt, kaut gan viņiem nav pietiekamu zināšanu un pieredzes. Neatbilstība vēlmēm un iespējām rodas no tā, ka, sākot strādāt, jaunie cilvēki vēl ilgu laiku ir spiesti samierināties ar mācekļa (skolnieka) lomu, tieši no kuras viņi tik ļoti ir gribējuši izrauties.

Šo duālo fenomenu vēl vairāk pastiprina cita jauniem cilvēkiem raksturīga īpašība – infantilisms, kas raksturojas ar to, ka, pieaugot, cilvēks saglabā bērniem un pusaudžiem raksturīgas īpašības. Runa neiet par to, ka cilvēks ir saglabājis bērnībai raksturīgo jūtu svaigumu, ir vienkāršs un atklāts. Runa iet par tik izplatīto vēlmi dzīvot uz citu rēķina, – runa iet par sociālo, morālo un pilsonisko attīstītības aizturi. Par problēmu tas kļūst tad, kad nostabilizējas cilvēka raksturā un kļūst par viņa dzīves pozīciju. Tad jauniešu infantilisms ir pārvērties par sociālu parādību ar visām no tā izrietošām sekām.

Runājot par cilvēka briedumu, nepieciešams atcerēties tādu fenomenu kā attīstības heterohronisma likums, saskaņā ar kuru dažādas personības puses attīstās nevienmērīgi un ne vienlaicīgi.

Problēma slēpjas tur, ka cilvēkam laika ziņā nevienmērīgi veidojas 3 attīstības pozīcijas – intelektuālā, dzimuma (reproduktīvā) un sociālā. Respektīvi cilvēks kā indivīds (bioloģiskā brieduma funkcija), cilvēks kā personība (pilsoniskais briedums) un cilvēks kā darba un apziņas subjekts (mentālais briedums un darbaspējas) attīstās nevienmērīgi.  Kaut gan jaunībā kādā no šiem aspektiem ir raksturīgi „izrāvieni”, tomēr jāatceras, ka cilvēks nevar funkcionēt pilnvērtīgi, ja ir attīstījusies tikai kāda no šīm šķautnēm – cilvēka pilnvērtīgai funkcionēšanai nepieciešama arī pilnvērtīga visu šo 3 aspektu funkcionēšana. Turklāt nemaz tik reti nav gadījumi, kad kāda no šīm funkcijām tā arī līdz galam neattīstās. Faktiski ir tā, ka no sākuma cilvēka sevis kā personības izjūta ir iekšēja, pēc tam tā stabilizējas un iegūst noteiktas īpašības, kas redzamas raksturā.

Sākoties briedumam, tas iekšēji tiek uztverts kā kaut kas pozitīvs. Cilvēks pārstāj just „iekšējo laicīgumu”, apzināti sāk būvēt nākotnes plānus, orientējas uz pieauguša cilvēka perspektīvu kopumā, nevis tikai uz tuvākajiem plāniem un virspusējām vērtībām. Visās viņa dzīves sfērās (profesionālajā, emocionālajā, personīgajā, sociālajā) ir jūtama izteikta vēlme pēc pašrealizācijas, pēc personības ekspansijas. Briedums no cilvēka prasa viņa radošo spēku attīstību. Visbiežāk „uz āru” šīs tieksmes vispirms izpaužas profesijas izvēles un karjeras veidošanas jomā.

Tradicionāli vīriešiem brieduma galvenais uzdevums būtu izvēlēties profesiju un tikt skaidrībā ar savas dzīves modeli. Sievietēm priekšplānā izvirzītos atbildības sajūta par to, kādu viņas veidos savu apkārtni – partneris, bērni, ģimene un tml., kaut gan šodienas sievietei noteikti jādomā par profesiju un karjeru.

Ja šo problēmu risināšana kavējas un/vai tas rada iekšēju nemieru, tad cilvēks to pārdzīvo kā neskaidru deficītu, kā kaut kā trūkumu un no šīs mokošās sajūtas viņš cenšas visiem spēkiem tikt vaļā.

Lai brieduma periodā cilvēks varētu izstrādāt savu individuālo dzīves stilu viņam nepieciešams -

• meklēt partneri
• atdalīties no vecākiem
• iegūt profesiju
• uzsākt savu personīgo un profesionālo dzīvi

Dzīves jēga un tās meklēšana ir viena no svarīgākajām kategorijām ar kurām aizraujas jaunība. Ar „dzīves jēgu” tiek saprasta iekšējā motivācija, kad cilvēkam pašam savas darbības ir svarīgas, kad viņš savu dzīvi saprot kā kaut ko nedalāmu un pārdzīvo kā kaut ko vērtīgu un veselu. Parasti par šīm sajūtām saka, ka tas nozīmē „būt pašam”, „pašrealizēties”, „apzināties sevi kā vērtību”. Daudzējādā ziņā cilvēka dzīves jēga un tās meklējumi ir orientēti ne tikai uz sevi, bet arī uz citiem cilvēkiem.

Tieši jaunībā pirmo reizi tiek izstrādāta dzīves stratēģija, kas balstās uz

• refeleksiju
• savu individuālo spēju apzināšanās un salīdzināšana ar citiem cilvēkiem
• statusa, vecuma un individuālo spēju salīdzināšana ar sabiedrības prasībām

Dzīves ceļš, ko cilvēks brieduma periodā sev izvēlas, nav vienkāršs saraksts ar to, ko viņš grib, bet gan iekšēja apziņa ar par to, ko viņš var un ko viņš no tā iegūs.

Brieduma laikā dzīves stratēģijas var būt dažādas. Viens cilvēks tiecas uzreiz  nospraust savu dzīves līniju, saskatīt profesionālo perspektīvu un cenšas noteikti un mērķtiecīgi to realizēt. Kāds cits dod priekšroku iespējai sevi izmēģināt dažādās sfērās, „uzzīmē” sev dažādas dzīves perspektīvas un tikai tad izvēlas, kura būs galējā. Viens cilvēks savu dzīvi saista tikai un vienīgi ar „aizmugures” esamību – viņš cenšas pēc iespējas ilgāk neatrauties no vecākiem vai arī cenšas uzreiz atrisināt ģimenes izveidošanas un bērnu jautājumu. Bet cits, tieši otrādi, – grib ilgāk saglabāt brīvību, lai dzīves sākumā pašapliecinātos, paskatītos pasauli, nostātos uz kājām un tml. Jebkurā gadījumā šīs nostādnes redzamas jau jaunībā vai pat pusaudža vecumā. Viens cilvēks tiecas pēc sociālā brieduma (karjera, darbs, utt.), cits – pēc iespējas jebkādā veidā izpausties (draugi, ģimene, interesanta laika pavadīšana) un vēl kāds cits – pēc radošas izpausmes (gleznošana, mūzika).

Brieduma veidošanās periodā dzīves stratēģija nozīmē cilvēka vēlmi izpausties tā, kā viņš sevi jūt. Nobriedis cilvēks saprot, ka dzīves māksla ir ne tikai dabūt to, ko grib un darīt to, kas patīk, bet arī attīstība, rēķināšanās ar citiem un tml. vērtības.

Šī sajūta, savukārt, mazina vēlmi līdzināties citiem un nodala cilvēku no bara. Kaut gan daudziem cilvēkiem visu dzīvi saglabājas tieksme dzīvot pēc svešiem standartiem (tā tiek uztverta par dzīves normu) un tas viņus visbiežāk  mudina uz neadekvātu rīcību. Nobriedis cilvēks spēj pieņemt savu individualitāti, pamatojoties uz ko viņam veidojas savs vērtību mērs, dzīves principi un tml. Kaut gan, protams, liela daļa morālo un sociālo vērtību nav cilvēka paša radītas, bet tiek pieņemtas kā sabiedrības sociālā un kultūras pieredze, nobriedis cilvēks tomēr spēj tās adaptēt attiecībā pats pret sevi, tādējādi rodot savai dzīvē piepildījumu.

Pretēji vispārpieņemtajam viedoklim, jaunībai, neskatoties uz tās neordināro attieksmi pret pasauli, ir raksturīga tieksme pēc garīgām vērtībām. Problēma sākas tad, kad jaunam cilvēkam nav objektīvu apstākļu dzīves līmeņa nodrošināšanai (vecāki ir dzērāji, ir neatrisināmas materiālās problēmas utt.) Taču jaunībā cilvēks tik un tā dzīvo ar apziņu, ka viņš pats var veidot savu dzīvi, tāpēc jaunais cilvēks visiem spēkiem cenšas pastrādāt jebko, lai tikai tiktu projām no ienīstās vides. Diemžēl, rezultāts ir tāds, ka visbiežāk tiek pastrādātas asociālas vai pretlikumīgas darbības.

Bieži vien vēlme mainīties izpaužas kā krasas darbības – aizbraukšana, dzīvesveida maiņa un tml., psihologi to sauc par jaunības krīzi. Daudz ko nosaka arī laiks, kurā mēs dzīvojam. Piemēram, viduslaikos karjeras veidošanas posms bija ilgs, jaunais cilvēks staigāja no meistara pie meistara, un pagāja ilgs laiks, līdz viņš sāka darboties patstāvīgi. Tagad „iešūpošanās” laika nav, viss notiek tik ātri, ka cilvēkam nav pārejas perioda, viņam ir tikai viens ceļš – „jālauž” vecais un „jāmetas” jaunajā. Visbiežāk tas beidzas ar to, ka dzīve ik pa laikam jāsāk „no nulles”.

Ja cilvēkam (it īpaši jaunībā) neviens nav autoritāte, ja viņam nav svētuma, ideālu un dzīves normu (nevis ētisko, bet morālo normu), tad šim cilvēkam neveidojas nepieciešamība pēc morālas pašregulācijas – t.i., nav sirdsapziņas. Jo situācijās, kad cilvēku vairs neviens nekontrolē, kad viņam nav neviena uz ko novelt atbildību par sevi, cilvēks bez morālas pašregulācijas atbildēt par sevi nespēj.

Pieaugot cilvēkam vajadzētu mainīties – vajadzētu dziļāk saprast cilvēka dzīves likumus, savu vietu dzīvē, nospraust dzīves mērķus un būt aktīvam to sasniegšanā. Diemžēl, bieži vien tas viss cilvēka dzīvē nav viņa attīstības rezultāts, bet gan piekāpšanās noteiktiem apstākļiem.

Ja cilvēks pats ir spiests piekāpties vai pie kādiem noteiktiem apstākļiem dara to labprātīgi, viņš sašaurina savu pašrealizācijas ceļu. Cilvēka darbībām nav veseluma, zūd iekšējais gribas izpausmes plāns, un viņa dzīve tiek pakārtota tam to, lai noturētu jau esošo – ēdienu, dzērienu, paziņu loku un tml. Līdz ar to apstājas cilvēka attīstība un jo ātrāk apstājas viņa attīstība, jo asociālāks cilvēks ir.

Cilvēka attīstības (it īpaši jaunībā) galvenais drauds ir eksistenciālais monotonisms – dzīve kurā nekas nenotiek, apstājusies dzīve. Tā sākas personības degradācija, kura sākumā var noritēt cilvēkam pašam priekš sevis nemanāmās formās. Ar laiku –

• pazeminās vai zūd jebkāda pozitīva un konstruktīva motivācija
• rodas tikai negatīvas emocijas
• vienaldzības un garlaicīguma sajūta
• pazeminās vai zūd intelektuālās vajadzības
• intelektuālās vajadzības izstumj tukši spriedelējumi, banalitāte, tenkas, intrigas, neapmierinātība ar dzīvi, skaudība, nepamatotas ambīcijas, un pretenzijas tikai pret apkārtējiem
• personības degradācija noved arī pie straujas fiziskas novecošanas (cilvēki ar neandertālieša sejas pantiem un ķermeni)

Brieduma procesā liela nozīme ir cilvēka pašsajūtai un viņa iekšējai dvēseles dzīvei, kas iegūt izteiktas personīgas formas. Cilvēkam rodas jaunas kvalitātes interese pašam par sevi, turklāt ne tikai par savi kā par personību, bet arī par eksistenciāliem jautājumiem. Cilvēks sevi iepazīst kā pabeigtu, vienotu veselu „konstrukciju”. Tas ir lēciens psihiskajā attīstībā, tas iziet ārpus tikai bioloģisko sajūtu robežām, tā ir vēlme redzēt sevi pašu attīstībā. Šajā periodā cilvēkam rodas iekšēja vajadzība mācīties un kontaktēties ar gudrākiem cilvēkiem. Jāpiezīmē, ka sievietēm šie procesi sākas ātrāk.

Brieduma perioda psiholoģiskais saturs ir sekojošs -

• vajadzība organizēt savu dzīvi
• vajadzība nevis pēc īslaicīga partnera, bet pēc ilgstošām attiecībām
• profesijas apgūšana un karjeras uzsākšana
• vajadzība pēc tuvas draudzības ar citiem cilvēkiem
• referento grupu atzīšana

Lai saplūstu ar citiem, brieduma periodā cilvēkam ir pilnībā jātiek skaidrībā ar savas uzvedības modeli. Šajā periodā viņa ķermenis un personība (Ego), esot pilnīgi erogēno zonu saimnieki, jau spēj pārvarēt bailes pazaudēt savu „Es” situācijās, kad ir jārēķinās ar citiem cilvēkiem.  Šajā periodā cilvēks vēl nebaidās no zaudējumiem un viņš ir gatavs savu identitāti „samaisīt kopā” ar citu cilvēku identitāti.

Ja tas ir noticis, tad jaunais cilvēks psiholoģiski ir gatavs fiziskai tuvībai. Viņš ir spējīgs sadarboties ar citām sociālām grupām, viņam ir pietiekami daudz ētisko spēku un viņš ir spējīgs uz kompromisiem un upuriem.

Taču fiziska un emocionāla tuvība ar otru cilvēku vienmēr rada problēmas un pārdzīvojumus. Ja cilvēks cenšas izvairīties no pārdzīvojumiem, ko noteikti rada tuvība ar otru cilvēku, viņš jūtas ļoti vientuļš. Taču šīs vientulības sajūtas rezultātā viņš turpina norobežoties vēl vairāk, līdz tuvība ar otru cilvēku vairs nav iespējama principā.  Vajadzības pēc tuvības vietā viņam rodas vien vēlme saglabāt un pagarināt distanci, nelaist citus savā iekšējā pasaulē, savā psiholoģiskajā teritorijā. Pamatojoties uz šādu „iekšējo klimatu” cilvēkam jau jaunībā var veidoties personības izmaiņas un psihopātijas, kas galu galā kļūst par viņa personības īpašībām ar visām no tā izrietošajām sekām.

Pārvarēt visas šīs negatīvās personības neadekvāta brieduma puses palīdz tikai mīlestība. Protams, ka mīlestībai ir daudz dažādu izpausmju, taču visoptimālākajā veidā tā ir orientēta tikai uz otru cilvēku, nevis uz sevi.

Nenobriedušai personībai ir raksturīga tieksme pēc erotiskas mīlestības, taču mēs aizmirstam, ka erotiska mīlestība pēc savas būtības ir izņēmums, nevis likumsakarība, tāpēc arī erotiskā mīlestība ir vismānīgākais no mīlestības veidiem. Jaunībā seksuālās attiecībās cilvēks tikai tāpēc, ka atrodas pats savas identitātes meklējumos. Ja šāda attieksme pret mīlestību ieilgst, cilvēks psiholoģiski joprojām ir nenobriedis.

Nenobriedusi mīlestība seko principam – es mīlu, tāpēc, ka mīl mani. Nenobriedusi mīlestība saka, – es tevi mīlu tāpēc, ka tu man esi vajadzīgs. Nobriedusi mīlestība saka – tu man esi vajadzīgs, jo es tevi mīlu. Psiholoģiski nenobrieduši cilvēki mīlestību saista tikai ar savu izvēlēto mīlas objektu, nevis ar savu spēju mīlēt.

Psiholoģiski nobriedis cilvēks spēj  apjaust tādas mīlestības puses kā -

• atbildības sajūta
• rūpes par otru cilvēku
• savstarpēja cieņa
• otra cilvēka iepazīšana
• vēlme palīdzēt otram cilvēkam
• spēja pārdzīvot mātes/ tēva mīlestības jūtas
• sajūta, ka dzīvot ir jauki
• sevis mīlēšana nevis kā Freida narcisisms vai egoisms, bet sevis sargāšana, tāpēc, ka no tevis ir atkarīgi citi cilvēki
• saudzīga attieksme pret laimes sajūtu, brīvību, veselību, attīstību, jo no tā ir atkarīga otra cilvēka labklājība
• savas un citu cilvēku dzīves cienīšana

Psiholoģiski nobrieduši cilvēki saprot, ka ģimenes dzīve tiek veidota un tā neizaug no seksuālām attiecībām. Ka ģimeni veido ne tik daudz attiecības „vīrietis – sieviete”, cik attiecības „vecāki – bērni”.

Lai ģimene varētu normāli funkcionēt, ir nepieciešama gan saderība daudzās dzīves sfērās, gan arī attiecību praktiskā ētika. Ģimene nozīmē spēju radīt psiholoģiski (eksistenciāli) komfortablu telpu, kura ir pasargāta no atsvešināšanās.

Laulības ar psiholoģiski nenobriedušu cilvēku gan viņu pašu, gan dzīvesbiedru ātri vien noved pie

• ilūziju zaudēšanas
• romantisma zaudēšanas
• atskārsmes, ka dzīves uzskati ne tikai nesakrīt, bet neviens arī negatavojas tos „pieslīpēt”
• sākas konflikti par pozīcijām un vērtībām
• tiek demonstrētas negatīvas emocijas
• notiek spekulācija ar jūtām un manipulācija ar otru cilvēku
• ir vērojama nespēja pielāgoties jaunām sociālām lomām (būt vīram tēvam, mātei sievai un tml.)

Ir novērojama t.s. brieduma specifika. Parasti jaunie cilvēki tiek plosīti starp mātes/ tēva un vīra/sievas lomām un nepieciešamību būt ārpus mājas, veidojot karjeru un pelnot naudu. Šajā laikā viņiem ir jārisina īpaši grūts uzdevums – jāspēj noteikt prioritātes.

Šis prioritāšu noteikšanas process vistiešākā veidā ietekmē arī nākamās paaudzes. Bērnam māte/tēvs ir ne tikai noteikti sociāli institūti, bet arī noteiktu eksistenciālu vērtību un uzvedības normu sabiedrībā nesēji. Ja līdz bērna dzimšanai cilvēks var dzīvot kā viņš grib, tad pēc bērna piedzimšanas vecāku pienākums ir rādīt bērnam noteiktu dzīves modeli. Taču, lai dzīves modeli noformulētu bērnam, vecākiem vispirms tas ir jāizveido pašiem priekš sevis. Tātad ideālā variantā ar bērna piedzimšanu vajadzētu augt arī pats cilvēks. Toties ja cilvēks ir emocionāli nenobriedis, par kvalitatīvu vecāku viņu uzskatīt nevar.

Ir jēdziens, ko psihologs Štainers sauc par saprātīgas dvēseles attīstību. Tas nozīmē, ka (pārsvarā pēc 28 gadu vecuma) cilvēkā emocionālo pakāpeniski nomaina racionālais, kad visu (vai gandrīz visu) nosaka intelekts. Protams, ka cilvēka uzvedībā ir arī ekspansija, tomēr pārsvarā viņa rīcību nosaka saprātīgums un analītiskums. Šajā vecumā cilvēkam veidojas tā sauktais teorētiskais intelekts un viņam ir jāprot –

• analizēt
• apkopot
• interpretēt
• prognozēt
• diskutēt
• paskaidrot

Ap 30 gadiem cilvēks visu savu jaunības enerģiju ir it kā akumulējis nākamajam dzīves posmam un psiholoģiski nobriedušam cilvēks ir jābūt spējīgam –

• pašam sevi kritiski novērtēt
• saprast, ko viņš var un ko nevar
• saprast, kas viņam padodas viegli, kas ar grūtībām un kas nepadodas vispār
• apzināti prognozēt dzīves periodu, nospraust mērķus un doties to virzienā
• sasniegt iekšējo līdzsvaru un dzīvot iekšējā pārliecībā, ka ar grūtībām viņš pats ir spējīgs tikt galā
• apzināties darba nozīmi dzīvē
• sajust aktīvu nepieciešamību kaut ko darīt (šīs darbības raksturu un veidu nosaka cilvēka  dzīves vajadzības un vērtības)
• saprast savu unikalitāti un saprast, ka – „te esmu es, bet tur ir pasaule, kuru es varu pakļaut, iekarot, izmainīt vai arī, pats sev par ļaunu, nedarīt to un baidīties no dzīves realitātes”.

Secinājums ir tāds, ka ap 30 – 35 gadiem oficiālais jaunības periods ir beidzies un par cilvēku vairs nevajadzētu un nevar runāt kā par jauno zinātnieku, topošo rakstnieku, jauno speciālistu, jaunlaulāto, jauno tēvu … Viņš vai nu ir psiholoģiski nobriedis vai nav un tikai izejot no šī pieņēmuma vajadzētu būvēt attiecības ar viņu.

Ja mēs runājam par secinājumiem vispār, nedrīkst aizmirst, ka psiholoģijā un socioloģijā vienmēr tiek pētīti tie cilvēki, kuri labprāt un aktīvi piekrīt būt kaut kāda eksperimenta dalībnieki. Tātad – tautas labākā daļa. Bet pārējos, tos sarežģītākos, pēta maz vai nemaz, līdz ar to reālajā dzīvē pārsteigumu var būt daudz vairāk.