Cik ātri mūsu dzīve steidzas. Tā virpuļo, skrien, raujas uz augšu un uz leju. Tā steidzas tik ļoti, ka dažreiz mums aizmirstas par dzīves vienkāršām un pašsaprotamām lietām, kā piemēram, ik pēc kāda laiciņa noiet no datora un nedaudz pavingrot.
Arī mana dzīve nežēlīgi ir steigusies visos virzienos, tomēr to pārdomājot (dažreiz ir vērtīgi savu dzīvi pārdomāt, draugi mīļie) nonācu pie secinājuma, ka, lai ko es darītu, man ir kāds, kurš mani pierunās doties paelpot svaigu gaisu un izkustināt kājās, dažreiz arī paskriet, padauzīties un pats galvenais – būt nevis četrās sienās pie televīzora, bet gan atrasties ārā, kustībā. Un patekties es varu saviem diviem draugiem – suņiem.
Tautā saka, ka nevar nopirkt mīlestību par naudu. Man gribētos apstrīdēt, jo tie cilvēki, kas to ir teikuši, nekad nav dzīvojuši kopā ar četrkājainajiem draugiem.
Viņi – šīs uzticīgās radībiņas, ja būs labi audzinātas, vienmēr centīsies izdabāt savam saimniekam. Viņiem vienmēr patiks spēlēties – vienalga vai vēl ir kucens, vai jau suns gados. Un tomēr ir viena galvenā īpašība, kura ir svarīga ikvienam no mums, pat ja tev ir māja, vai arī tikai dzīvoklis ar mājas pagalmu, mums tik un tā vajadzēs doties kopīgās pastaigās. Mūsu četrkājainais draugs izved mūs izkustēties. Un vienalga vai arā līst, vai snieg, vai arī spīd karsta, jo karsta saule. Mēs dodamies izbaudīt fantastisko novembra rudeni.
Protams, suņu šķirnes ir dažādas – ir lieli suņi, kā piemēram, Dogi un Dienvidāfrikas Burbulis, kuri nav lieli skrējēji, bet tiem patīk garas, jo garas pastaigas, tajā pašā laikā ir Pūdeļi un Toiterjeri, kuriem vairāk par nelielu pastaigu parkā nevajag.
Man personīgi ir divus gadus vecs Veimārietis, kurš ir nedaudz mazāks par Dogu, vienmēr sudrabpelēkā krāsā (citas krāsas nemēs būt), ļoti paklausīgs un gudrs suns. Otrs ir pusotru gadu vecs Kurchārs (Vācu īsspalvainais putnu suns), kurš uz Latviju atvests no Polijas/Čehijas robežas. Viņa specifiskā īpatnība ir tāda, ka viņš ir viscaur brūns, jo šajā sķirnē ierasti jābūt baltiem vai gaiši pelēkiem plankumiem. Abas šīs šķirnes ierasti izmanto medībās. Viņi ir ātri skrējēji, kas dienā var noskriet 40 – 50 km, turklāt ar 40 km/stundā.
Cilvēks, protams, ar divām kājām mazāk, nespēs izskriet tik ātri un tik daudz līdzi, bet ja var nodrošināt kārtīgas pastaigas vismaz pustroas stundas garumā tas ir pietiekami. Un turklāt padomājiet, kā ir izkustējies cilvēks, kas dodas līdzi suņiem! Mežs, tātad svaigs gaiss. Miers, tātad nomierina nervus. Kustība, tātad ķermenis darbojas, un muskulīši strādā.
Reiz ar saviem ģimenes locekļiem sākām saprast, ka tad, kad mūsu dzīvē ienāca šie suņi, esam sākuši justies labāk un veselīgāk. Mums nav jāvingro četrās sienās, kurās ziemā vai vasarā var trūkst svaiga gaisa, jo šīs zāles atrodas pilsētas centrā, bet ar suņiem dodoties uz mežu, ezeru, jūru. Ak, kā mēs esam izkustējušies!
Un to novēlu arī Jums, ieprieciniet savus bērnus vai sevi ar jaukiem četrkājainajiem draugiem, vai arī ja Jums jau tie ir, dodieties brīnišķīgos piedzīvojumos ārpus mājas katru dienu, un Jūs atklāsies, ka dzīve un ikdiena ir vienkāršķi skaista, burvīga un apburoša!
Ar cieņu,
Melnā Elizabete
Black Elizabeth jeb Melnā sevi no bērnības dienām atceras kā lielu sportisti. Viņa no 7 gadu vecuma ir trenējusies un sevi pierādījusi jāšanas sportā, kalnu slēpošanā un riteņbraukšanā, izcīnot daudzas godalgotas vietas kā Latvijā tā arī ārpus Latvijas robežām - Lietuvā, Igaunijā, Somijā u.c.
Dažreiz redzu šo burvīgo sievieti ar šiem suņiem Vecrīgas rajonā. Viņi izskatās tik ļoti graciozi – kā no pagājušā gadsimta. Turklāt var manīt, ka abiem suņiem ir noveicies ar tik brīnišķīgu saimnieci.
Veiksmi turpmāk,
Marta.